dzīve ar sevi

Es biju ar savu puisi 5 gadus kopā un izšķīrāmies!Sākumā tiešām bija grūti-telefonā klusums,datorā klusums,nedzirdu viņa balsis un lielās rūpes par mani-kā diena,kā jūties utt.Agrāk domāju,ka šie jautājumi no viņa puses skan tikai pieklājības pēc un man jau tie apnikuši,bez maz zinu ja,kas katrā sms būs rakstīts!Bet pēc tam-sapratu,ka man tas pietrūkst!Nav pat vēl pus gads vai gads pagājis kopš šķiršanās dienas,bet es zinu,ka tā bija labāk! :-/

Pilnīgi vai uz pinkšķi rauj,nu šausmas kā var tā pierast!

Mna gan tiri labi, parmainas pec, patik padzivoties vienai, kaut 2 dieninas! :-)
Kopa esam jau 5 gadus.

Jā,attiecībās vienmēr ir tas drošums-ir pie kā atgriezties!Man jau sāka likties,ka mums arī ir vnk pieradums vienam pie otra!Taču,pieļauju ļoti lielu varbūtību,ka no puiša puses tā nebija! :-( Tomēr ir jālaiž vaļā,ja jūt,ka vairs attiecībās nav tas.Sākumā ir grūti,bet pēc tam daudz labākas sajūtas,bet tur tiešām vajag lielu drosmi,lai to izdarītu :-/

Nu par to nav runa,divas vai piecas dienas vienai - tas nav nekas - esmu dzīvojusi bez viņa arī 3mēnešus. Runa ir par izšķiršanos,kad sajūta,ka tev kaut kas ir,sabrūk. Kad esi tikai ar sevi pa īstam.

Ui mīļās, kā man gribētos nevis "jaunu elpu ", bet taču beidzot "kādu elpu"
(l)

Vizara +1

kādu laiku ir klusums tajā visā... :-/

es tieši esmu sākusi elpot atkal :) bijām kopā daudzus gadus, pus duci, un pusi no tiem tikai tāpēc, ka man bija bail palikt vienai, pieradums, bailes utt. pārtraucu attiecības, bija ļoti ļoti jāsaņemas, ilgi un dikti tam noskaņojos, un jutu,ka lai arī man ir bail palikt vienai, ilgi mēs tā kopā nespēsim, ka tas ir tikai laika jautājums, kad šķirsimies. atradu sev dziesmu, vienu no Eminema dziesmām, kas man palīdzēja ļoti ļoti, deva spēku un apziņu, ka būs labi, un ka es dzīvoju savu dzīvi nevis vina dzīvi, vai draugu, ģimenes dzīvi.

kad to izdarīju, biju pārbijusies, sapakoju mantas, izgāju no mājas un vienkārši balsī raudāju. pārvācos, pirmās 3 dienas bija visgrūtākās, tāda stulba baile, ka pasaule sabruks, jo esmu viena, kā es dzīvošu, kā tikšu galā? un visu laiku pie sevis gaidīju, kad tad būs tas pasaules gals, bet ar katru rītu palika vieglāk, katru rītu pamodos un pasaule joprojām bija savā vietā, saule spīdēja pat spožāk, putni čivināja, koki zaļoja utt. visgrūtākais bija no mājas iziet šīs pirmās dienass, jutos tik ievainojama un bailīga, bet ar laiku pārgāja un ārā gāju ar prieku un smaidu sejā.

tagad man jau ir pavisam labi, esmu aizmirsusi un dzīvoju tālāk, un ieguvu apziņu, ka : lai arī kā viss beigsies, viss beigsies tā kā tam lemts beigties un viss būs labi! un ar joni nāca man apziņa, ka es spēju viena darīt visu, ko pirms tam darījām divatā, esmu neatkarīga atkal, pirms tam es pat kurpes noipirkt bez viņa nevarēju.

tāds mans stāsts, sanāca bez maz vai dienassgrāmata, un ceru, ka vismaz kādu tas iedvesmos un dos spēku (l)
lai veicas mīļās dāmas :-)

es tieši esmu sākusi elpot atkal :) bijām kopā daudzus gadus, pus duci, un pusi no tiem tikai tāpēc, ka man bija bail palikt vienai, pieradums, bailes utt. pārtraucu attiecības, bija ļoti ļoti jāsaņemas, ilgi un dikti tam noskaņojos, un jutu,ka lai arī man ir bail palikt vienai, ilgi mēs tā kopā nespēsim, ka tas ir tikai laika jautājums, kad šķirsimies. atradu sev dziesmu, vienu no Eminema dziesmām, kas man palīdzēja ļoti ļoti, deva spēku un apziņu, ka būs labi, un ka es dzīvoju savu dzīvi nevis vina dzīvi, vai draugu, ģimenes dzīvi.

kad to izdarīju, biju pārbijusies, sapakoju mantas, izgāju no mājas un vienkārši balsī raudāju. pārvācos, pirmās 3 dienas bija visgrūtākās, tāda stulba baile, ka pasaule sabruks, jo esmu viena, kā es dzīvošu, kā tikšu galā? un visu laiku pie sevis gaidīju, kad tad būs tas pasaules gals, bet ar katru rītu palika vieglāk, katru rītu pamodos un pasaule joprojām bija savā vietā, saule spīdēja pat spožāk, putni čivināja, koki zaļoja utt. visgrūtākais bija no mājas iziet šīs pirmās dienass, jutos tik ievainojama un bailīga, bet ar laiku pārgāja un ārā gāju ar prieku un smaidu sejā.

tagad man jau ir pavisam labi, esmu aizmirsusi un dzīvoju tālāk, un ieguvu apziņu, ka : lai arī kā viss beigsies, viss beigsies tā kā tam lemts beigties un viss būs labi! un ar joni nāca man apziņa, ka es spēju viena darīt visu, ko pirms tam darījām divatā, esmu neatkarīga atkal, pirms tam es pat kurpes noipirkt bez viņa nevarēju.

tāds mans stāsts, sanāca bez maz vai dienassgrāmata, un ceru, ka vismaz kādu tas iedvesmos un dos spēku (l)
lai veicas mīļās dāmas :-)

Ai, zupinja01, tu tik forši uzrakstīji... Es gaidu, kad man arī beidzot pienāks tas brīdis. Laikam pagaidām visvairāk biedē tas, ka man īsti nav kur palikt pēc šķiršanās - studēju, ar to ko nopelnu sanāk tikai pašam nepieciešamākajam un šobrīd man nav pat savas istabiņas, dzīvojos pie draudzenēm. :-(

šķiet,ka mani arī šāds liktenis sagaida.... (t)

meitenes kas notiek??? :-O

kādēļ liela daļa šķiras?? :-/

Paldies,zupinj,ka dalījies.Galvenais jau saprast,ka pasaule paliek tur pat.

-Jauninja- laikam rudens depresija jau sākusies (t) :%27-(

Nezinu,kādēļ citas šķiras. Es nevaru samierināties,ka mans draugs nerod sev darbu. Mani ļoti kaitina tā situācija.

Patiesībā,kad es izšķīros-man arī gandrīz kā smags akmens no sirds novēlās.Atceros,ka man vēl viens cilvēks no malas teica-vai tev neliekas,ka tevi šis cilvēks izmanto?Taisnība vien bija!Sākumā bija grūti,bet pēc tam man pat daudzi teica-zin,tu izskaties ļoti labi,daudz starojošāka :-) Tā es arī jutos un vēl tagad jūtos! :-) Bija man nepieciešams no tā visa tikt vaļā!

ir jau protams bēdīgi, ka tā dzīvē notiek, bet katram ir tiesības būt laimīgam, jo mēs dzīvojam tikai savu dzīvi, nevis citu dzīvi, un ja jūs esat nelaimīgas, tad pienācis laiks kaut ko darīt lietas labā. es nesaku, ka visām tagad jāšķiras pēc mazākā strīda, pašam jāizvērtē, vai ir vērts to turpināt un vai varbūt visu vēl var labot, pirms spert šādu soli. manā gadījumā es pat runāt vairs negribēju, kur nu kārtējo reizi dot pēdējo iespēju attiecībām, un teikšu godīgi, vēl ne mirkli, ne sekundes simtdaļu, neesmu nožēlojusi, ko izdarīju!
ir jāapdomā pagātne, iespējamā nākotne, visi varianti, un ziniet vienmēr var būt labāk, pasaulē vīriešu netrūkst! :) un nevar palikt kopā tikai tapēc, ka daudzi gadi jau pabūti kopā, vismaz man tas nebija pietiekams iemesls turpināt, un neko arī nenožēloju no kopā pavadītā laika.

es pati izšķīros pāris nedēļas atpakaļ... mans iemesls bija tāds, ka puisis nespēja atteikties no sava dzīvokļa, mašīnas un atstāt visu bijušajai... tāpēc izvēlējās aiziet atpakaļ...

protams grūti pieņemt vēl tagad to, bet cenšos...

mans iemesls ir tāds,ka ir rutīna, bieži strīdamies, katram ir savādāki uzskati, par nākotni katram mums arī ir savādāki plāni, nekas vairs nav kā agrāk :%27-( un kopā esam 4 ar pus gadiņus....

ChiCaBOm, man bija līdzīgi, tevis minētie iemesli un vēl vesels kartupeļu maiss ar dažādām problēmām. protams, ka ir grūti, ar to jārēķinās, un viena te rakstija(Murrra laikam), ka akmens no sirds novēlās, kad izšķīrās, arī tā var būt, es jutos daudz labāk pēc tam, kad tiku pāri savām bailēm, bet es jau zināju, ka jutīšos labāk, jo viens no galvenajiem iemesliem bija tas, ka es biju laimīga, kad viņš nebija mājās, es katru dienu gaidīju ziņu no viņa, vai būs mājās vai nē, un cerēju, ka nebūs. ja bija, tad sapīkusi vilkos uz māju ar cerību, ka mani notrieks autobuss pa ceļam, jo ar šausmām domāju, kā pārdzīvot šo dienu kopā.