radošā krīza

up

Man ir ta, labaas emocijas atskiriibaa no saapeem, aizvainojuma, dusmaam utml. nekad neesmu vareejusi pierakstiit, viss vienmeer izklausaas kaut kaa banali, virspuseeji uz papiira. Varbuut nevajag. Izliec to vinjam.
Sanaak izdejot, kad ir ljoti ljoti labi, taads nemaakslots pacilaajums, bet ne izrakstiit.

viņam nemāku tā. ar papīru draudzējos labāk kā ar būšanu atklātai, šķiet.
tā skumji kļūst, domājot, ka manu dzīvi virza sāpes. jo laime tieši pretēji iedzen tādā kā stagnācijā, nu jauki.

Piekritīšu, ka kāds radošuma izpausme ideālā telpā/laikā/ ir diezgan nu banāla- tāda rožaina, pārāk skaista, nedabiska. Manuprāt, ja ir kādi iekšējie pārdzīvojumi, darbi sanāk spēcīgāki un patiesāki. Tie ir piesātinātāki ar emocijām.

es arī gribētu zināt atbildi uz šo jautājumu.

agrāk, kad man bija skumji vai bēdīgi, gāju fotografēt. tā bija tāda sava veida terapija, izlādēšanās, emociju izlikšana. nekad nedomāju par rezultātu, vnk baudīju procesu un novērsu domas. kad ir priecīgi, tad prātu aizņem labās lietas un nav nepieciešamības nodarboties ar blakus lietām ar mērķi izlikt emocijas. man vismaz.

Būtu jau labi,ja es zinātu atbildi :D
Es jau pirms kāda laika sapratu,ka ko normālu varu uzrakstīt tikai kad man sāp,kad esmu nelaimīga utt.Citos gadījumos mans rakstītais ir vai nu beznozīmīgs un garlaicīgs,vai nu samāksloti salkans un tizls.Tieši tāpēc man kompī stāv iesākts stāsts,kuram drīz atkal pieķeršos,jo jūtu atgriežamies savu nomāktību.Kad tā atgriezīsies 100%,tad pieķeršos un turpināšu rakstīt.

Nu, man nešķiet, ka šādas lietas būtu jādara, ja tās nedarās pašas no sevis, ja vien tas nav maizes darbs (un arī tad tīri kvalitātes dēļ domāju, ka būtu veselīgāk nedarīt, ja nesanāk).

Kad esam bēdīgi, aizvainoti vai emocionāli sagrauti, domāšana un filozofēšana nāk pati par sevi. Ne velti dusmu brīžos pateikt kaut ko ir vieglāk, nekā, kad jūtamies kā vienmēr - labāk paturam pie sevis, nevis pastāstam.
Man arī patīk rakstīt, pat ļoti, kad ir iedvesma un vēlme to darīt. Un uznāk tas samērā spontāni. Brīžos, kad esmu skumīga, daudz domāju un pārsvarā nav vēlmes to izlikt uz papīra vai word dokumentā. Tas vienkārši paliek manī un neatrisinātās lietas pašai ar sevi, par kurām tiek domāts, krājas vairāk kopā, līdz brīdim, kad pašau nenojaušot, kaut ko rakstot pārņem tā sajūta, ka akmens novēlies no dvēseles, pat ja raksts nebija saistīts ar manām iepriekšējām domām.
Kad sāp, tad ārā nāk viss skaistais, un tas, manuprāt, arī ir pats labākais brīdis, kad rakstīt, tad sanāk vislabāk. Patiesībā jau, nekas rakstītais nevar būt banāls, sāpēs vai priekos, jo, sajūtu vadīti vai domu dēļ.. viss jau ir rakstīts no sirds, tikai priecīgajos brīžos ir grūtāk izdomāt, KO rakstīt. Trennējies, ja vēlies spēt rakstīt arī tad, kad viss ir kārtībā. Izlasi kādu rakstu žurnālā, grāmatu, uzraksti savas domas, pat, ja tajā brīdī īsti negribās. Tādējādi Tu sevi pieradināsi spēt rakstīt, kad to gribēsies, bet it kā nekas nenāks ārā. Paņemot pildspalvu rokās vismaz tiks apmierināta Tava vēlme uzrakstīt, vienalga kāda tēma.

Es saku saja bridi domat ,ka ir man?!Es nevaretu sevi saukt par loti talantigu gleznotaju,bet vislielakos komplimentus esmu dzirdejusi par gleznam ,kuras esmu gleznojusi tada ,loti liela emociju vara.Varbut tiem maksliniekiem ,kuri nozime no modela ,ir citadi,bet man nak ara vienmer tas ,kas ieksa! :-) Esmu pat loti specigi raudajusi ,gleznojot kadu darbu!Man pat ir teikusi profesionalie makslinieki-ka liela pardzivojuma laika iznak loti specigi darbi! |-)
Zel ,ka nespej uzrakstit tagad par savam jutam seit blog,gribetos palasit kaut ko ...!