Tā kā esmu tikusi galā ar daļu savām fobijām, tad lūk kā...
^zirnekļi un dažādi citi kukaiņi (vēl joprojām nepatīk, bet nav vairs fobija).-reiz vasarā ejot no dārza uz māju(biju izgājusi tikai uz 5min līdz kaimiņu sētai un atpakaļ), pie ieejas durvīm pamanīju, ka uz krekliņa ir kādi vismaz 7 dažādi lieli un ātri kustoši kukaiņi. FŪ, tā kliegusi laikam nebiju nekad. Pat kaimiņi pēctam atskrēja, no blakus mājas. (s) Pēc tam kādu nedēļu nebiju gluži savā ādā, nerunājos īsti un nekur staigāt negribēju, tikai sēdēt savā istabā un viss. Pat uz virtuvi negribēju iet. Bet vienā dienā, izgāju ārā un paņēmu rokās lielu un garkājainu zirnekli, visu dienu ar viņu ņēmos un pa rokām ucināju. Mammai un māsai galīgi tas nepatika, bet es biju tik laimīga un sapratu, ka neko jau tas zirneklītis man neizdarīs. Vakarā palaidu ārā atkal, lai turpina dzīvi savu. :) Protams, ja redzu kādu treknu, gaļīgu un spalvainu-neņemšu rokās ucināt. :D Secinājumi- vajag draudzīgu saskarsmi. :D :D
^Dēles-nesen, iebrienot ar vienu kāju ūdenī, lai vieglāk iekāpt laivā, atklāju pēc izbrauciena, ka man pie kājas, starp pirkstiem ir piesūkusies dēle un tik sūc un sūc manas asinis. Saucu draugu, lai pasaka, vai gadījumā nesapņoju, neesmu to iedomājusies, pietam biju nedaudz pastumdījusi viņu un tā bija nedaudz asinis palaidusi garām, kas radīja vēl dramatiskāku skatu, puse pirkstu vienkārši asiņaini. :/ Wee.... Nu neko, pēctam no mašīnas ārā kāpt negribēju, bet tā kā vēl bija jāiet bradāt pa ūdeni dažādās vietās, tad sarunāju ar puišiem, ka tie brien pa ūdeni, bet es krastā pagaidu, jo krastā, sausumā dēles nedzīvo. Ticiet vai nē- man bija vairāk dēļu nekā dažam labam, kas ūdenī bija līdis! Nu nezinu, kur dabūju tajā brīdī, bet patiešām pretīga sajūta. :D Vēl kad piesūkušās tās aug tikai lielākas un lielākas-patiešām pretīgi un riebīgi. Negribu vēl aizvien nevienu dēli redzēt.
Secinājumi-vajag pieredzi, lai saprastu, ka neko ļaunu jau viņa nedara, tas ir viss tās dzīves mērķis. 1x paēst un, nokrītot kaut kur, kur sausa zeme, ātri vien nomirst.
^Čūskas-man palīdzēja saskarsme ar tām, iepatikās to āda, tas, kā mēlīti pašauda. Protams, mežos esmu meklējusi čūskas un tāds prieks, kad redzu kā fiksi, fiksi pa taciņu aizložņā prom, lai es neko ļaunu neizdaru viņai.. Tā kā ne tikai mums var būt bail no viņām, bet viņām no mums ar. :D
Secinājumi-nav nemaz tik traki kā filmās rāda. :D
^Dziļi ūdeņi vai vietas ūdeņos, kur nepārzinu pamatu zem kājām.- Tā kā vairākas reizes esmu sākusi slīkt, nu tad zinu, ka labāk vienmēr turēties tuvu krastam, maksimāli metrs virs auguma garuma, jo tad vēl ir iespēja kaut kā atsperties no apakšas virs ūdens vai pa dzelmi iziet ārā, cik nu spēks ir.
Neesmu tikusi galā ar šādām bailēm, bet rodu risinājumus:
*bail, ka ierauga kādu draudīgu svešinieku mājās, kas slēpies (spoguļu atspulgā, tējas atspulgā, spīdīgu virsmu atspulgos)
*bail, ka kāds vēro, ko dara mājinieki (jo ir tā gadījies, ka pie loga stāv un skatās iekšā uz mani, kamēr guļu)
*bail, ka kāds varētu būt aiz dušas aizkariņa (stulbās filmas :D )
*bail, ka varētu nepietikt kādreiz spēks aizstāvēt kaut ko, kas man svarīgs. Nav šaubu, ka sargātu, bet bail, ka nepietiktu spēks nosargāt. :-(
*bail būtu, ja atkal kāds salauztu sirsniņu, pārāk sāpīgi pārdzīvojumi tieši man. Nav diena, nedēļa vai mēnesis, lai kam tādam tiktu pāri. (s) Nav viegli.
Gan jau vēl kas ir, bet jau gana garš komentārs sanācis. :D
312
