Trakas bailes & fobijas

No šaurām telpām. Ar veciem liftiem izvairos braukt, kāpju pa kāpnēm kaut vai uz 12. stāvu. Ja piedomāju, tad mašīnā arī varu sākt smakt jau no domas, ka nevar ne logus, ne durvis atvērt, kaut gan īstenībā jau var atvērties, es tik iedomājos, kas būtu, ja būtu (tas manā galviņā).

Lielākās bailes ir no augstuma. Sēžot dīvānā un iedomājoties vien, ka ja man būtu jākāpj uz mājas jumtu, man svīst rokas un pa visu ķermeni tirpas iet, tāda pat reakcija, ja filmā kāds ir uzkāpis augstu. Tāpat kā Salomė, arī panorāmas ratā šī iemesla dēļ nekad nespēju saņemties iekpāt, kaut gan gribētos, bet zinu, ka tur augšā es kritīšu histērijā, arī visi tie Kaķīškalna un Tarzānu trases veidīgie nav man! :D Kā pārvaru, vienkārši, ja vieta izskatās droša, tad kāpju, bet nelienu pie malas!

ādas pa riktīgam fobijas - zirnekļi un zibens

Zirneklji - visdrausmaakaas buutnes,kas iedomaajamas. Kaa jau kate teica, kaut vai miljonus vinji baarsta,kaadam vinji ir jaanosit vai jaaizmet laukaa manaa vietaa,jo nespeeju pat uz vinjiem skatiities - man dauzaas sirds,triic visas malas un gruuti elpot. Pamatskolaa pat bastoju uz biologjijas stundas,lai nebuutu jaaklausaas par vinjiem. Apkaarteejie parasti mani apnjirdz par shito...
Aaa,un lifti - 1x gadiijaas iespruust,shausmas! :-O

1x biju Riežupes alās. Godavārds, es dzīvē tur vairs nelīdīšu!!!! Tik klaustrofobiska sajūta! Un vēl tā tumsa un aukstums-brrrrr!!! Īpaši bail bija vietā, kur jālien labs gabaliņš tupus,lai tiktu ārā, tur man sākās riktīga panika.

No lellēm. Ne jau no bārbijām, bet tādām veco laiku, ar cietajiem ķermeņiem un seju. Ar acīm, kas veras vaļā un ciet. Ir tik viegli iedomāties, kā tās acis blenž uz mani, kad esmu novērsusies. Blenž un perina savas slepkavnieciskās domas.
_____
Lai tādu fobiju nebūtu, nevajag bērnībā skatīties šausmu filmas par lellēm. :-D


Ā, vēl nez kāpēc arī no klauniem.

Un vēl no mirušu cilvēku ķermeņiem. No bērēm, kad zārks ir vaļā un visiem jāiet atvadīties. It īpaši, ja acis ir vaļā un ir tik nedzīvas, tik tālas! Tās pat nav bailes vai fobijas, bet... nemāku izskaidrot. Šī iemesla dēļ es jau tagad zinu, ka gribu, lai mani pēc nāves kremē.

No dzīvām būtnēm man nav bail vispār.
Nu, labi - čūskas, dēles un zirgi man vienkārši nepatīk, bet ne tik, lai teiktu, ka bail.

Baidos no tumsas. Vēl nesen (ejot mājās no šausmenes kinoteātrī) konstatēju, ka kāpņutelpā, vienu stāvu zem manējā, nedeg gaisma. Nu, tā, ka deg 2. stāvā, deg 4. stāvā, bet 3. nedeg. Sēdēju uz kāpnēm 40minūtes un gaidīju, kad kāds nāks. Tad izdzirdēju, ka pagalmā kāds ložņā pa miskastēm, nodomāju, ka bomzis un piedāvāju šim 2Ls, lai iziet ar mani cauri vienam stāvam. :D
Nu, traki. It kā tagad smiekli nāk par sevi, bet brīžos, kad izfantazēju, kas varētu būt tajā tumsā, baidos līdz asarām. Tāpat arī no tumšiem ūdeņiem man ir bail. Un sajūtas, ka nevaru aizsniegt zemi ar kājām.

Ak, no vecuma arī. :-D Nomirt man nav bail, bet palikt vecai un saprast, ka viss jau aiz muguras, gan.

Sallija
Cik man ir nacies but beres, nekad neeju pie zarka,jo man liekas,ka mirusie atvers acis peksni- zin ka filmas, blauks un acis plati vala! :-/

Bet fobija man ari ir no zirnekliem - bet kops paris gadus atpakal viena radu saieta mans gudrais bralis izdomaja mani pabiedet ar atrastu zirnekli, un es no bailem reali nogibu un salauzu roku, neviens pat neuzdrosinas runat par viniem mana klatbutne.

Manas bailes parasti uzjautrina draudzenes un mīļo.
Man bail kāpt pa vītņu trepēm.Īpaši tām,kurām var cauri apakšu redzēt.Man sākas panika un drausmīgi trīc kājas katru reizi,kad vajag kāpt(nu,kad cita ceļa nav un nākas tādas trepes izmantot).Tāpat no virpuļdurvīm bail.Reiz,kad tomēr vajadzēja tās izmantot,tās apstājās,es paliku pa vidu,netiku ārā un man šķita,ka es tur vnk nomiršu.
No vardēm un čūskām bail nav,bet drausmīgi baidos no visādiem rāpojošiem riebekļiem: prusaki,vaboles utt.

Sallija, mums ir līdzīga fobija. Arī es baidos no miruša cilvēka ķermeņa. Pie sava vectēva es piegāju un noglāstīju pieri, bet es to nožēloju. Auksts un ciets, fuj labāk būtu skatījusies pa gabalu un atcerējusies viņa smaidošo seju. Vispār es bēres, miršus cilvēkus uzskatu par savu vislielāko fobiju. Tas mani ļoti ietekmē un to visu nespēju aizmirst mēnešiem/gadiem ilgi.

Vēl fobija ir no čūskām.

Un kāpēc kādreiz ir mirušiem cilvēkiem acis vaļā? pirmo reizi kaut ko tādu dzirdu.

es vispar esmu bailiga butne! Mani viegli nobiedet :%27-( man ir bail, no augstuma, no tumsas, no suņiem (t) bail no tumšiem udeniem, kad nevar redzet cauri....

Mademoiselle! - man tas pats, kad mazgāju seju, vienmēr liekas, ka kāds stāv aizmugurē :-/

- kad esmu dušā, bail, ka aiz tiem aizkariem kāds stāv;

- bail irt uz pagrabu;

- nekad nebraucu ar liftu, kaut tur 15 stāvi, iešu ar kājām;

- bail, ka man pēkšņi plīsīs apendecīts (nu būs aklās zarnas piedēkļa iekaisums :D );

- bieži vien studijās nepieciešams izmantot kartes, arī internetā. Nu lūk, man sirds stājās un trūkst elpas, kas atveras tās satelītkartes un visas lielās, kur okeānam tumši zils ūdens, man ir vienkārši panika, par šito daudzi ierēc;

nu un protams bail no augstuma, ūdens (bailes ka noģībšu vannā un noslīkšu), zobārsta (vispār slimnīcas, kad vēl tā smaka, brr).

Bet toties man nav bail ne no žurkām, ne zirnekļiem. Varu turēt rokās, un mājās gribu sev čūsku. (l) un no miroņiem man nav bail, esmu bijusi morgā, nekā īpaša, varētu tur pat strādāt :-D

Zirnekļi ir mana visvisvislielākā fobija. (t) Bez iekšēja riebuma nevaru paskatīties pat uz viņiem bildēs. Riebjas, kā viņi rāpo, ka viņiem tik daudz kājas utt. Zinu, ka tas ir dumji, tie ir tikai mazi kukainīši, bet kaut kas viņos man šķiet tik pretdabisks un pretīgs. :-D Čūskas, augstums, žurkas utt.-tas viss man ir pilnīgi vienaldzīgs, bet zirnekļi ir kaut kas briesmīgs. :'-(

Pirmo reizi savas lielākās bailes piedzīvoju šogad. Tagad zinu, no kā man ir bail. Jaunpilī ir kaut kāds pauguriņš ar nosaukumu "Velnakalns", ja nemaldos. Tur ir tāds kā tunelis, tāda kā ala, kas savieno abas kalna puses, un pa vidu tam visam vēl tāda kā telpa, kurā iespīd gaismiņa no augšas. Aibraucām tur brīdī, kad bija sācis krēslot. Plus vēl cilvēks, kas mums to vietu rādīja, mazliet ta kā sabiedēja ar leģendu par to visu utt. Gāju cauri tam tunelim (viss tumš, neredz ne galu ne sākumu) un tiešām šķita, ka no bailēm atstiepšu kājas-tā sajūta, ka tulīt, tulīt kāds uzbruks un nobiedēs bija tik dzīva un biedējoša. Biju laimīga, kad tiku laukā sveika un vesela. :)

Nu nepavisam vaļā, bet tā vēl bailīgāk. Bērnībā visu klasi aizveda uz klasesbiedrenes tēta bērēm - kādā ceturtajā klasē tas laikam bija, es uzskatu, ka tas bija pretīgi darīts no skolotājas puses. Pirmkārt, tas vīrietis bija atrasts pakāries savā pagrabā, viņam seja bija pāršķobīta, nedaudz rēgojās mēle no mutes, jo nevarēja dabūt ciet. Acis it kā bija ciet, bet mēs bijām bērni. Zārks uz tāda kā paaugstinājuma bija apmēram nedaudz augstāk par manu acu augstumu (kapličā). Un acis bija nedaudz pavērtas. Man likās, ka viņš uz mani skatās. Lūk, no tā laika man laikam arī ir tā fobija, jo pirms tam vispār ar nāvi nebiju saskārusies.

Es arī ar roku noglāstīju gan māsasvīra, gan vecvecāku, gan tēta rokas. Ar lielu piespiešanos. Labāk ir atcerēties cilvēkus tādus, kādi viņi bija dzīvē, nevis kā vaska lelles.

No spokiem un kaut kādiem gariem bail, tāpēc man nepatīk un bail no tumšām vietām kā pagrabi, vai arī no kaut kādām vecām ēkām , kur kādreiz kaut kas briesmīgs ir bijis (t)

Sallija, tas tak ir briesmīgi, ka visu klasi aizvelk uz bērēm. Visi vecāki piekrita tam visam? Es ne par ko neietu uz sveša cilvēka bērēm. No ļoti daudzu attālu radinieku bērēm esmu izvairījusies.

Es arī uzskatu, ka labāk ir atcerēties dzīvu, smaidīgu cilvēku nevis nekustīgu un aukstu. Brāļa sievas bērēs zārks bija ciet, vismaz es viņu atceros kā skaistu, laimīgu sievieti :-)

Jordana, es īsti neatceros, vai vecāki vispār tika informēti pirms tā pasākuma. Visticamāk, ka nē. Atceros tikai to mirkli tai kapličā, kā arī bēres ārā. Tas bija stundu laikā, tāpēc laikam veda. Janvārī, sniegā un aukstumā.

pēdējais mans lielākais atklājums ir par to, ka man ir klaustrofobija.. pārbaudīju to taisot magnētisko rezonansi (ko, protams, tā arī neuztaisīju attiecīgu iemeslu dēļ)... kaut ko tādu otrreiz piedzīvot negribētu...

Tad man vēl ir bail no augstuma.. bet regulāri uzturoties augstumā - tas ir apārstēts..

Bail no zirnekļiem.. vēēē.. mazie pretekļi (nekā necīnos)

bail no čūskām... (arī necīnos)

vispār esmu fobijaina :D