Sveikas meitenes :)
Pēc gadu ilgām attiecībām esmu pametusi savu vīrieti. Iemesls - pārlieka greizsirdība, kas tiešām man nelikās problēma, līdz ar to nebiju saskārusies pati. Kā papildus apsvērums ir lielā vecumu starpība (21 gads), ko tagad nejūt absolūti, bet, raugoties ilgtermiņā... Bet problēma ir tajā, ka man ir drausmīgi grūti un sāpīgi, jo neesmu pārliecināta par savu izvēli. Un arī viņš dara visu iespējamo, lai mani atgūtu un ir pateicis, ka gaidīs mani. Es nākamnedēļ lidošu prom uz divām nedēļām pie vecākiem un pēc tam viņš cer, ka būšu apdomājusi un atgriezīšos. Mana lielākā problēma ir nespēja paciest vientulību un tas, ko es saucu par "vecmeitas fobiju" - bailes, ka vairs nav normālu vīriešu un ka palikšu vecmeitās līdz mūža galam. Citi par to smejās, bet man tiešām ir tāda sajūta. Katrā ziņā es to vīrieti mīlu, bet kopdzīve ar viņu mani smacē nost dēļ tās greizsirdības, kam absolūti nav pamata. Esmu runājusi, skaidrojusi, bet tas nemainās. Visādi citādi viņš ir kolosāls vīrietis. Ar prātu saprotu, ka nekas prātīgs tur nebūs, bet ar sirdi ritīgi raujos atpakaļ.
Tā kā man gribētos sapurināties, varbūt jums ir kādi iedesmojoši stāsti no pieredzes par attiecību pārtraukšanu un dzīvi tālāk, tikšanu pāri sāpēm vai vienkārši pieredze/viedoklis par šo jautājumu :)