Vai arī tev ir gadījies totāli neveiksmīgs randiņš?

Tas bija mans pirmais randiņš un mans partneris bija klasesbiedrs. Mēs izdomājām, ka varētu doties uz picēriju un pavadīt laiku kopā. Uz centru domājām braukt ar autobusu, bet kad iekāpām autiņā sapratām, ka nebija sīcenes autobusa biļtei. Tas bija tik stulbi, jo beigās par biļetēm mums samaksāja kāda kundzīte. Kad nonācām picērijā, sēdējām un runājam viss gāja labi.
Vēlāk ieradās viņa draugs, un tad viņš sāka uzvesties muļķigi un bērnišķigi, ka man bija kauns. Braukāja pa liftu un darija stulbības.
Pēc visa šī pēkšņi ieradās mana brāļa klases, kas ir pāris gadus jāunāks, un sāk pieprasīt, lai mans "draugs" iet un nopērk viņam lego rotaļlietas, jo savādāk nedošot viņam naudu.
Es bija šokā, ka beigās visa nauda, ko viņš bija tērējis bija mana brāļa klasesbiedra iedota.
Tā nu es devos mājās un vairs nevarēju normāli sarunāties ar savu "draugu".

Biju 36 gadus veca, šķīrusies, divu bērnu māmiņa, kad izlēmu iepazīties ar kādu interesanu vīrieti i-netā. Domāts, darīts. Piereģistrējos vairākos iepazīšanās portālos, lieki piebilst, ka rakstija daudzi, citiem bija profila bildes, citiem nē. Daži, kas sakarīgāki pēc sarakstes likās, pēc viņu lūguma, nosūtīju savu telefona numuru. Un tad - neraža, nets nokārās. Tobrīd sāka zvanīt viens no i-neta iepazīšanās portāla puišiem, gribēja pa visām varītēm randiņu sarunāt un ņemot vērā, ka es brīva, bez otras puses un viņš pēc sarunas likās tā nekas, piekritu. Kāds viņš izskatijās nezināju, bet viņš sevi raksturoja kā gara auguma, simpātisku, ar tumšiem matiem, sportiskas miesas būves, teica, ka strādājot apsardzē. Tā nu sarunājām randiņu neitrālā teritorijā - dz/c stacijā "Dzintari", kur viņam mani jāsagaida, lai tālāk dotos pie jūras. Biju tālredzīga (mazums kādi maniaki patrāpās :D) un uz randiņu līdzi paņēmu savu 14 gadus veco dēlu, par to informējot i-neta puisi, kuram nebija iebildumi....
Nu tagad esam pietuvojušies randiņam :D :D :D Piebraucot stacijā "Dzintari" jau savlaicīgi pa logu lūkojos pēc sapņu prinča, taču neko tādu neieraudzīju. Vienīgais, kas neizrādija vēlēšanos kāpt vilcienā bija vidēja auguma vīrelis ar alus vēderiņu, ataugušiem TUMŠIEM matiem, reāli tizli ģērbies - kkādā rūtainā kreklā, melnās auduma biksēs, galvā nāģene un pēc visa spriežot - kājās ādas imitācijas apavi. Izkāpjot no vilciena, neizrādiju, ka es kādu meklēju, uzreiz kopā ar dēlu atgājām nostāk, taču redzes lokā paturot šo dīvaini. Vilciens aizbrauc, sapņu princis neparādās, bet redzu, ka dīvainis spaida mobilo telefonu un likumsakarīgi - mans mobilas telefons iezvanās :D Visu laiku, vērojot dīvaini, dēlam teicu - nu nevar būt, ka TAS ir tas. Ņemot vērā, ka mans mobilais telefons bija man rokās, automātiski uzpiedu savienošanas pogu un turot telefonu pie auss, skaļa balsī izteicu šādu frāzi - bļin, TAS ir TAS. Uzreiz gan sarunu pārtraucu, dēls sāka smieties, man arī smiekls nāk, pirmais, kas iešāvās prātā, iet jūras virzienā, vienlaicīgi ar dēlu apspriežot - ja jau atbraukuši esam, vajadzētu taču kādu, kas drēbes pasargā, citādi jūrā jāpeldas pa vienam. Tūlīt sekoja otrs telefona zvans no dīvainīša, kurš prasīja - kas noticis??? Teicu - nekas, nekas, tevi stacijā neredzēju, kkas telefonam saspiedās ne tā, bet tagad kopā ar dēlu dodamies jūras virzienā, man mugurā sarkana kleita, dēlam oranžs T-krekls... Jā, drīz vien no muguras mums piestedzās iepriekšredzētais "skaistulis", ievēroju, ka viņam no nāsīm ir tādas pagaras ataugušas spalvas... Brrr..., bet drēbes taču sargāt var arī tāds, kāpēc dienu bojāt - randiņš nav izdevies, bet diena pie jūras kopā ar bērnu taču ir forša, visā var saskatīt savu pozitīvo pusi :)) Randiņa, ja to tā var nosaukt, turpinājumā aizejam visi pie jūras, dīvainītis jautā - vai pasauļosimies??? Blin, sitādam blakus gulēt un sauļoties, tā jau vairāk kā katastrofa, tapēc saku - labāk pastaigāsim pa pludmali, es parasti gar jūru staigāju :). Šim, protams, iebildumu nav, tā nu es noģērbju kleitu, apavus, dēls arī un drēbes ieliekam dēla mugursomā, sāku virzīties pa pludmali, rokās turot savas platformenes. Dīvainītis arī fiksi peldbiksēs izmetās, viņa "sportiskais" ķermenis ir bāls, uz kāju lielajiem īkšķiem aug spalvas... Šis man saka, sievietei nekas neesot jānes, lai es dodu viņam savas kurpes, viņš panesīšot. Es, protams, kurpes iedevu, tanī pašā laikā paņemot dēla 39 izmēra botas sakot, dēliņ, dod es tev palīdzēšu, ko tad tu viens visas mūsu mantas nes. Dīvainītis izrāva man no rokām arī dēla botas un tālāk mūsu pastiga noris - es ar tukšām rokām, dēls, nesot mugursomu ar mūsu abu drēbēm un līdz paņemtajiem čipsiem un dzeramo un "sportiskais" vīrietis ar trīs apavu pāriem + vēl savu apģērbu (mantas ik pa laikam krita no rokām ārā) . Tā nu ejam, ejam, saku - vajadzētu nopeldēties, tik kādam jāpaliek drēbes sargāt un tā kā es esmu ļoti jauka, piedāvāju dīvainītim iet peldēties pimajam un viņa peldēšanas laikā kopīgi ar dēlu viņa drēbes pasargāt. Kad šis nopeldējās, drēbes sargāja viņš (mēs peldējāmies ļoti ilgi :D)... Pastaiga pa pludmali turpinājās, dīvainītis man saka - a davai nākamo reizi, lai tavs dēls drēbes pasargā un mēs iesim peldēties kopā. Nu uz šo man nekas oriģinālāks prātā neiešāvās, kā pateikt - zini, es peldos kopīgi tikai ar savu dēlu... Tādā garā pagāja visa mūsu tikšanās, visu jau aprakstīt nevar (rakstīt slinkums, bet bija vēl daudz kuriozu), taču visas dienas garumā puisim nepieleca, ka viņš absolūti nav manā gaumē un ka mūsu tikšanās ir kļūda, jo, kad viņš mūs ar dēlu pavadīja uz vilcienu, sāka stāstīt, ka viņam jau esot liela piekrišana, taču savu īsto, vienīgo neesot atradis, bet es gan tā varētu būt un kad pienāca vilciens un grasijos kāpt vilcienā, centās man buču iedot, uz ko es atbildēju - pirmajā randiņā nekādas bučošanās. Tā nu man beidzās šis trakais randiņš, protams, viņš turpināja zvanīt, izteica pat bildinājumu, bet kā tas viss beidzās un kā viņš ideāli tika "atšūts" - ir cits stāsts.

Biju 36 gadus veca, šķīrusies, divu bērnu māmiņa, kad izlēmu iepazīties ar kādu interesanu vīrieti i-netā. Domāts, darīts. Piereģistrējos vairākos iepazīšanās portālos, lieki piebilst, ka rakstija daudzi, citiem bija profila bildes, citiem nē. Daži, kas sakarīgāki pēc sarakstes likās, pēc viņu lūguma, nosūtīju savu telefona numuru. Un tad - neraža, nets nokārās. Tobrīd sāka zvanīt viens no i-neta iepazīšanās portāla puišiem, gribēja pa visām varītēm randiņu sarunāt un ņemot vērā, ka es brīva, bez otras puses un viņš pēc sarunas likās tā nekas, piekritu. Kāds viņš izskatijās nezināju, bet viņš sevi raksturoja kā gara auguma, simpātisku, ar tumšiem matiem, sportiskas miesas būves, teica, ka strādājot apsardzē. Tā nu sarunājām randiņu neitrālā teritorijā - dz/c stacijā "Dzintari", kur viņam mani jāsagaida, lai tālāk dotos pie jūras. Biju tālredzīga (mazums kādi maniaki patrāpās :D) un uz randiņu līdzi paņēmu savu 14 gadus veco dēlu, par to informējot i-neta puisi, kuram nebija iebildumi....
Nu tagad esam pietuvojušies randiņam :D :D :D Piebraucot stacijā "Dzintari" jau savlaicīgi pa logu lūkojos pēc sapņu prinča, taču neko tādu neieraudzīju. Vienīgais, kas neizrādija vēlēšanos kāpt vilcienā bija vidēja auguma vīrelis ar alus vēderiņu, ataugušiem TUMŠIEM matiem, reāli tizli ģērbies - kkādā rūtainā kreklā, melnās auduma biksēs, galvā nāģene un pēc visa spriežot - kājās ādas imitācijas apavi. Izkāpjot no vilciena, neizrādiju, ka es kādu meklēju, uzreiz kopā ar dēlu atgājām nostāk, taču redzes lokā paturot šo dīvaini. Vilciens aizbrauc, sapņu princis neparādās, bet redzu, ka dīvainis spaida mobilo telefonu un likumsakarīgi - mans mobilas telefons iezvanās :D Visu laiku, vērojot dīvaini, dēlam teicu - nu nevar būt, ka TAS ir TAS. Ņemot vērā, ka mans mobilais telefons bija man rokās, automātiski uzpiedu savienošanas pogu un turot telefonu pie auss, skaļa balsī izteicu šādu frāzi - bļin, TAS ir TAS. Uzreiz gan sarunu pārtraucu, dēls sāka smieties, man arī smiekls nāk, pirmais, kas iešāvās prātā, iet jūras virzienā, vienlaicīgi ar dēlu apspriežot - ja jau atbraukuši esam, vajadzētu taču kādu, kas drēbes pasargā, citādi jūrā jāpeldas pa vienam. Tūlīt sekoja otrs telefona zvans no dīvainīša, kurš prasīja - kas noticis??? Teicu - nekas, nekas, tevi stacijā neredzēju, kkas telefonam saspiedās ne tā, bet tagad kopā ar dēlu dodamies jūras virzienā, man mugurā sarkana kleita, dēlam oranžs T-krekls... Jā, drīz vien no muguras mums piestedzās iepriekšredzētais "skaistulis", ievēroju, ka viņam no nāsīm ir tādas pagaras ataugušas spalvas... Brrr..., bet drēbes taču sargāt var arī tāds, kāpēc dienu bojāt - randiņš nav izdevies, bet diena pie jūras kopā ar bērnu taču ir forša, visā var saskatīt savu pozitīvo pusi :)) Randiņa, ja to tā var nosaukt, turpinājumā aizejam visi pie jūras, dīvainītis jautā - vai pasauļosimies??? Blin, sitādam blakus gulēt un sauļoties, tā jau vairāk kā katastrofa, tapēc saku - labāk pastaigāsim pa pludmali, es parasti gar jūru staigāju :). Šim, protams, iebildumu nav, tā nu es noģērbju kleitu, apavus, dēls arī un drēbes ieliekam dēla mugursomā, sāku virzīties pa pludmali, rokās turot savas platformenes. Dīvainītis arī fiksi peldbiksēs izmetās, viņa "sportiskais" ķermenis ir bāls, uz kāju lielajiem īkšķiem aug spalvas... Šis man saka, sievietei nekas neesot jānes, lai es dodu viņam savas kurpes, viņš panesīšot. Es, protams, kurpes iedevu, tanī pašā laikā paņemot dēla 39 izmēra botas sakot, dēliņ, dod es tev palīdzēšu, ko tad tu viens visas mūsu mantas nes. Dīvainītis izrāva man no rokām arī dēla botas un tālāk mūsu pastiga noris - es ar tukšām rokām, dēls, nesot mugursomu ar mūsu abu drēbēm un līdz paņemtajiem čipsiem un dzeramo un "sportiskais" vīrietis ar trīs apavu pāriem + vēl savu apģērbu (mantas ik pa laikam krita no rokām ārā) . Tā nu ejam, ejam, saku - vajadzētu nopeldēties, tik kādam jāpaliek drēbes sargāt un tā kā es esmu ļoti jauka, piedāvāju dīvainītim iet peldēties pimajam un viņa peldēšanas laikā kopīgi ar dēlu viņa drēbes pasargāt. Kad šis nopeldējās, drēbes sargāja viņš (mēs peldējāmies ļoti ilgi :D)... Pastaiga pa pludmali turpinājās, dīvainītis man saka - a davai nākamo reizi, lai tavs dēls drēbes pasargā un mēs iesim peldēties kopā. Nu uz šo man nekas oriģinālāks prātā neiešāvās, kā pateikt - zini, es peldos kopīgi tikai ar savu dēlu... Tādā garā pagāja visa mūsu tikšanās, visu jau aprakstīt nevar (rakstīt slinkums, bet bija vēl daudz kuriozu), taču visas dienas garumā puisim nepieleca, ka viņš absolūti nav manā gaumē un ka mūsu tikšanās ir kļūda, jo, kad viņš mūs ar dēlu pavadīja uz vilcienu, sāka stāstīt, ka viņam jau esot liela piekrišana, taču savu īsto, vienīgo neesot atradis, bet es gan tā varētu būt un kad pienāca vilciens un grasijos kāpt vilcienā, centās man buču iedot, uz ko es atbildēju - pirmajā randiņā nekādas bučošanās. Tā nu man beidzās šis trakais randiņš, protams, viņš turpināja zvanīt, izteica pat bildinājumu, bet kā tas viss beidzās un kā viņš ideāli tika "atšūts" - ir cits stāsts.

:) atcereejos savu neveiksmiigaako randinju peec ilgaam paardomaam.. tas bija kaadu laiku atpakalj, bet kaa tagad atceros cik liela vilshanaas taa bija.
shkjiet ka tas bija labais draugiem.lv kuraa man bija jauka sarakste ar kaadu usi, kas peec sarunaam shkjita ljoti interesants, diemzheel vinja profils bija diezgan patukshs. ne iisti skaidras bildes, ne plashas galerijas albuumaa. savukaart manaa profilaa viss ir piepildiits ar informaaciju un daudz galeriju. jaunaakaa no taam bija jaunais telefona macinjsh ar iipashu piespraudi, ar ko tad es lepojos. sarunaajaam ar puisi tikties forumcinema gaitenii pie kaseem, jo plaanojaam iet uz kino (cik banaali) kaut kaa gadijaas, ka nesanaaca apmainiities ar telefona nummuriem, bet tas nelikaa svariigi, jo bildes manaa galerijaa bija pilniigi svaigas, shkjiet ka taa pati kleita kas fotograafijaas. es protams nekaveejot ieados nounaatajaa vietaa, norunaatajaa laikaa.. pagaidiju kaadas 10 minuutes un sapratu, ka es vinju neatpaziishu, bet zinot to ka vinjsh ir apskatijis manas galerijas (jo redzu galeriju statisktiku) iipashi neuzraucos, ka mani vereetu neatpaziit! apseedos uz palodzes tieshi pretiim kaseem un ciitiigi smaidiju visiem puishiem, kas gaaja garaam, gan tiem, kas bija kopaa ar draugiem, gan pat tiem, kas bija kopaa ar savaam otrajaam pusiiteem. sapatu ka mani neviens neveero, neviens kautri nelenc mani no kaktiem, izvilku aaraa savu telefona macinju- nu tik neorgjinaalu lietu jau nu nevar neatpaziit. beidzot kaads man apseedaas blakus, smaidot pagriezos un ak.. garaam, tikai meitene, kas droshvien gaida kaadu citu. uz palodzes seedeetaaji mainaas.. liidz beidzot apseezhaas puisis, taads perspektiivs, es protams smaidu, skatos virsuu un pametu ar galvu (tipa chau) puisis to redzot pieceljaas (es savaa galvaa-BINGO) paskataas uz manis veelreiz, izskataas pilniigi samulsis (tanii briidii droshvien arii es).. vinjsh pieceljaas un iet uz izeju.. (manaa galvaa bija taads shoks, kaa man var nedodt pat iespeeju parunaat, jo tachu sarakste mums bija visai intresanta) .. un kad jau vinjsh ir pie durviim, pie vinja pieskriem skaista blondiine apkjer vinju un es saprotu,ka tas nav iistais, nopuuta.. es seezhu taalaak, nu jau smaidu mazaak, jo jau arii pagaajushas kaadas 20 minuutes, smaidu arii mazaak, jo negribas atkal kaadam nepareizi uzsmaidiit. rokaas tirinu telefona macinju. ik pa laikam blakusseedoshie mainaas.. nu jau vars negriezhos un nesmaidu kaa pavasara sauliite, bet gaidu kad man kaads iebakstiis.. taa noseedeeju vel kaadas 20 minuutes, liidz beidzot padevos.. veel jo projaam nezinu, vai vinjsh bija atnaacis vai nee.. gaidiju no vinja veestuli ar kaadu atvainoshanos, bet nekaa nesanjeemu, pati ar neuzdroshinaajos kaut ko uzrakstiit, jo liekas, ja jau viirietis ir sanjeemies uzaicinaat uz randinju tad jau jaasanjemaas vai nu pienaakt klaat un sasveicinaaties, vai uzrakstiit veestuli, ka tomeer nespeeja ierasties..