Vai arī tev ir gadījies totāli neveiksmīgs randiņš?

Mans neveiksmīgākais randiņš bija ar vienu puisi, tīri simpātisku.
Sāksim ar to, ka man nebija laika sagatavoties šim randiņam, jo viņš piebrauca pie veikala kurā biju un pateica, lai nāku ārā, jo mēs braucam uz kino. Paldies Dievam man patīk labi izskatīties katru dienu, tādēļ varēju doties arī tāda kāda biju. Un tad sākās- kino, rociņas uzlikšana un protams, lai cik banāli tas nebūtu, skūpsts. Nu tas skūpsts bija drausmīgs....viņš man ar mēli šķita izlaizīja visas iekšas. Esmu no cilvēkiem, kas špļauj visu laukā, ko domā un es tā arī viņam pateicu-beidz man laizīt iekšas :D man jau smieklīgi, bet puika apmulsa ne pa jokam :D Bet nu pats vainīgs, lai mājās trenējas. :D
tad sekoja nākamā fāze-pēc kīno. ''Man brīvs dzīvoklis, braucam pie manis'' utt. Nu puikiņ, nu tā arī pasaki, ka tev gribas TO. Es protams atrunājos ka nē nevaru un tad sākās-oj, man tur pie drauga vajag, kamēr WC biju man piezvanīja, tur kaut kas jāpalīdz viņam, kur tevi aizvest? Man vēl problēma, ka man dažreiz lēnu pielēc un es tik-nu jā labi. Pēc tam tikai sapratu ka džeks manī redzēja one night stand. Nu tā mēs satikāmies vēl vienu reizi un tad arī bija tas pats-nedabūja ko gribēja un sākās ''ak, man jābrauc''. Nu tad man beidzot pielēca par visiem 100% un to čali noliku citā plauktā. Vismaz kino man sanāca par velti :D

Man tad bija 16 gadu, biju samīlējusies paralēlklasesbiedrā un viņš mani uzaicināja uz kino, teica, ka visu izmaksās un tā. Gaidīju un nenormāli uztraucos, gribēju pat atteikties braukt jebkur, tomēr viņš atnāca un devāmies uz Rīgu uz Forumcinemas (atceros, ka uz Bendžaminu Batonu), biļetes izmaksāja 9,95Ls, viņš taču teica, ka izmaksās , tāpēc nesapratu ko viņš tāds tramīgs palika, izrādās viņam bija 10ls un pietrūka daži santīmi jo ceļš uz Rīgu uz mums abiem maksāja 1, 40 ls, labi, ka biju paņēmusi arī 10 ls un iedevu, beigās arī nopirku uz abiem popkornu un coca colu , pirms vēl iešanas uz zāli, teicu, ka iešu uz wc, un viņš man sekoja, galīgs vāks, gribēja ienākt iekšā, un tad saprata, ka zēnu toaletē vispār ir uz citu pusi, vāks vienkārši, filma bija laba, pēc tam protams devāmies mājās un par ceļu maksāju es, skūpsts ar viņu gan bija labs, bijām kopā kādu laiku, bet tā kā viņš izrādījās šausmīgi tramīgs un kaitinošs, pametu viņu, viņš ilgi pārdzīvoja, bet tagad jau nesen savā pilsētā, redzēju ar citu meiteni laimīgi kopā, cerams nav tāds nūģis vairāk :D:D

Mans pats neveiksmīgākais randiņš bija 2011.gada vasarā. To dienu es neaizmirsīšu nekad. Puisis bija izskatīgs, ļoti jauks un gudrs, bet tomēr ne sieviešu ziņā. Viss sākās ar to, ka mēs satikāmies, nebija nekādu buču, pat ne rožu... tikai kliņģerīšu pušķis. Jaukas puķes, tobrīd es nodomāju. Protams, sarkastiski. Mēs pastaigājāmies pa Rīgu, baudījām vasaras tveici un runājām, precīzāk būtu teikt - runāja viņš. Daudz un nepārtraukti. Viņš bija tāds cilvēks, par kuriem parasti mēdz teikt, ka viņi neprot klausīties. Tāds nu viņš bija. Turpinājumā viņš aizveda mani uz bistro - paņemt pa kādai bulciņai, viņš teica. Biju neaprakstāmi izbrīnīta un sasmīdināta līdz sirds dziļumiem, bet atbildēju - ok, laba doma. Bistro mēs pasēdējām pāris minūtes, tad devāmies prom. Viņš teica, ka viņam futbola spēle pa TV sāksies pēc 1 stundas, tādēļ mums diemžēl šodien jāšķiras. Mēs atradāmies Rīgas centrā, kad viņš pēkšņi izmeta - es teoat netālu dzīvoju, tā kā iešu šajā virzienā, tad jau līdz vēlākam, es tev piezvanīšu! Man bija jāiet uz otru pusi. Nodomāju pie sevis - jā, protams, piezvanīsi. Pluss, nekādas pavadīšanas, bučas uz vaiga vai kā tamlīdzīga. Lieki piebilst, ka randiņš bija pavisam neizdevies. Gāju mājās, pa ceļam izmetu viņa ''skaisto'' ziedu pušķi un pie sevis zināju, ka viņš nekas nepiezvanīs. Pat nedaudz cerēju. BET pienāca rītdiena. Zvans. Skatos - viņš. Protams, lieki piebilst, ka necēlu. Nezināju, vai esmu ar mieru saņemt vēl vienu kliņģerīšu pušķi, varbūt pat šoreiz pieneņu pušķi, kas zin. Kā arī - neesmu ar mieru vēl klausīties viņa nepārtrauktajos stāstos + tikt atstāta ceļa vidū viena. Lūk, to es saucu par neizdevušos randiņu. Vismaz viens tāds manā pieredzē nu ir bijis. Ceru, ka tas bija pirmais un pēdējais.

Ārprāts pilnīgs. Šo it kā randiņu laikam atcerēšos ilgi. Viss sākās ar to, ka nesen iepazīts puisis mani aicināja kādu reiz aiziet Vecrīgā padzert tēju, es piekritu un dienu pirms norunātās tējas dzeršanas viņš vakarā vēl uzrakstīja, un pārliecinājās par to ka viss spēkā. Tā nākamā dienas vakarā, braucot tramvajā uzrakstīju viņam ka esmu ceļā, aizbraucu uz satikšanās vietu, gaidīju viņu tur kādas 15 minūtes, ārā bija ziema tajā vakarā kādi -17°C , beigās pazvanīju viņam, un atbildi sagaidīju "es jau nāku" pēc vēl 10 minūtēm viņš bija klāt, pēc tam viņš man atzinās, ka bija aizmirsis, nesaprotu kā, ja vēl iepriekšējā vakara tik ļoti vēlējās tikties, ar mani. Tad aizgājām uz tējnīcu, pasūtījām tēju, par savu tēju protams nācās maksāt man pašai. Apģērbies viņš bija maksimāli parasti, izskatījās, ka es biju pārpucējusies, blakus viņam, kaut gan nemaz nebiju. Trakākais un atmiņā paliekošākais laikam ir tas, ka viņš vispār neskatījās acīs, drīzāk uz sāniem, kas nenormāli krita uz nerviem, it kā es runātu ar sienu. Pēc tējas dzeršanas vēl pastaigājāmies, un pēc tam tiku pavadīta uz savu tramvaju, atvadīšanās bija dīvainākā no visa tajā vakarā piedzīvotā, jo mans tramvajs kurā bija jākāpj apstājās un atvēra durvis gabaliņu pirms pieturas, un vienīgais ko paspēju tajā brīdī viņam pateikt bija vienkārši parasts Čau!, un tad skrēju, lai tramvajs neaizbrauktu. Kad jau biju tramvajā tas pabrauca tos dažus metrus un tomēr apstājās tam paredzētajā pieturā, kad jau visi cilvēki bija sakāpuši, un mans vakara pavadonis jau prom. Jā, tagad tikai smejoties varu teikt, ka galīgi dīvaina tikšanās tā bija, bet laikam jau dažkārt jāpiedzīvo arī kaut kas tāds!