Tas notika atkal. Kārtējā liktenīgā dziesma, kārtējais cilvēks, kas atstāj nospiedumu manā dzīvē. Nolaižoties no mākoņa malas, uz kuras pēdējo nedēļu tupēju kājas krustā salikusi jautri kūkodama, nākas apjaust, cik zeme ir slapja, auksta un dubļaina. Un netīra, tā sasmērē manas kurpes un pieķēzī manu dvēseli. Tā salauž manu garu kā kaulus pēc tam, kad ir nežēlīgi norāvusi mani no gaisa, no bezsvara stāvokļa. Tā aprok manu dvēseli un man šķiet, ka es smoku.
Es aizklīdu filozofijā un pārpārēm gudros spriedelējumos ap tēmu, jo gribēju aprakstīt to sajūtu, to amplitūdu, kas sākas ar ekstāzi un beidzas ar šausmām. Sākas ar ekstāzi brīdī, kad tu satiec cilvēku, kas vienā setā atrod to slēdzi, kas izslēdz visas tavas raizes un visas tavas bēdas. Atrod un nospiež. Un tas beidzas ar šausmām, kas pārņem, kad top skaidrs, ka nav iespējams šo sajūtu paturēt. Tas nav nedz iespējams, nedz pareizi, nedz vēlami, nedz godīgi, nedz iespējams... Jā, es vārdu "iespējams" uzrakstīju divreiz. Iespējams tāpēc, ka no pilnīga emocionāla kraha mani glābj tikai vārds "iespējams". Vai - "varbūt".
Nesaprotu, kā viens cilvēks spēj būt tik emocionāls kā es? Kā es vienmēr spēju atdot savu dvēseli jebkuram, kurš pareizā laikā bilst pareizo vārdu? Kāpēc nespēju uzklausīt un pieņemt vienkāršu laipnību, neatdodot pēdējo gramu savas dvēseles pretim?
Vienmēr saku: "Šoreiz viss ir savādāk, tas ir nopietni.", bet par laimi tā nav. Šoreiz es ceru, ka tas nekādā, nekādā gadījumā nav nopietni. Nedod Dievs, ja tas ir nopietni. Domājams, tādā gadījumā es neizdzīvošu.
Ciks skaisti un riebīgi ir iemīlēties...
