Top mans pirmais bloga ieraksts.
Neesmu radusi publiskot savas pārdomas, pārdzīvojumus un piedzīvojumus. Bet katra jauna lieta nāk kā jauna pieredze.
Manuprāt, man nemaz nepadodas rakstīt, bet tas taču nenozīmē, ka nevar mēģināt?! Un pa lielam, rakstām taču sev, jo, izliekot domas uz papīra, vai nu pārdzīvot ir vieglāk, vai salikt visu pa plauktiņiem. Kā arī saka, ka dalīts prieks ir dubults prieks. Tad jau nemaz dalīties ar domām gan jau nemaz nav tik veltīgi.
Domāju, ka priekš manis lielākais pluss būs tas, ka, veicot kādu ierakstu te, tas būs laiks, ko veltīšu pati sev- sajūtām un pārdomām. Ikdienas steigā tas taču nemaz nav tik viegli un brīžiem nav laika.
Tā kā pamatā esmu emocionāls cilvēks, daudz domāju, analizēju un ar vislielāko prieku pa retai reizei apsēžos kādā skaistā manas Mazās Šveices vietā un domāju, lai izbaudītu mirkļa burvību, tad ceru, ka jaunā pieredze, ierakstot kaut ko tepat blogā, būs kā iespēja to darīt arī brīžos, kad netiec ārā no trakā ikdienas ritma, esi pārkrauts ar darbiem un pienākumiem.
Kā mans draugs reiz izteicās- „tu taču man esi sapņotāja”, redzot, ka pēc vakara peldes vienkārši apsēdos meža ezera malā, malkojot vēsu vasaras dzērienu, aizvēru acis un vienkārši smaidīju un elpoju dievīgo un svaigo meža gaisu.. Varbūt šī būs iespēja „pasapņot” un padomāt arī braucot uz mājām mašīnā, vilcienā vai autobusā.. Pat teiktu- vērtīgi izmantots laiks.
Diez vai rakstīšu par mīlestības pārdzīvojumiem, pagātnes dēkām vai sāpēm. Drīzāk par neparastām ikdienišķām lietām, kas rada emocijas un pārdzīvojumus un nemaz nav tik mazsvarīgas. Laiks jau rādīs, protams. Bet cerams, šis nebūs mans pēdējais ieraksts.
