Jau no paša rīta sēžu pie loga un riju asaru kamolu, tas spiež krūtīs plēš sirdi!
Šorīt negaidīti mans vīrietis man paziņoja ka nevēlas vairs to par ko sapņojām, ar mokošu sāpi teicu-Labi,būs tā kā vēlies tu..lai arī kāds jau tagad būs iznākums.
Mokoši sāp, kad šķita kad dzīve nespēj būt skaistāka par to kāda viņa bija pirms tam nāk atkal kārtējais trieciens.Ar katru jaunu dienu saprotu ka man neviena tā pa īstam nemaz nau.Lai arī cik kopā esam piedzīvojuši un pārdzīvojuši viņam šķiet ka neesam ne tam gatavi ne ka tam ir laiks.
Man tai brīdī sabruka zeme zem kājām, tai mirklī cerēju ka es sapņoju. Sapnis ka es nemaz neeksistēju!Ka tas bij murgs no kura es pamodos, bet nē tā ir skarbā realitāte ar ko man dotajā mirklī jāsadzīvo. Nezinu kur lai liekos, sāp gan morāli gan fiziski.Plēš dvēseli uz pusēm,jūtos sabradāta, kā lupata.
Esmu pārāk naiva lai būtu stipra.
Nekas mani tā nesalauž kā viņš..Viņa vārdi sit stiprāk nekā dzīve, tas mani padara tik vāju ka negribas vairs celties, domāt, ne pat vairs sapņot..
Asaras plūst-jo viņš nezin ko no dzīves grib.
Jūtos kā muļķe kas dara visu lai tikai patiktu...Man jau atkal ir iesista pļauka.Tieši pa vietu kas balstija amni un manu dzīvi..
Esmu salauzta, man vairs nekā nau...
