Sveiki, šajā vakara stundā!
Esmu atpūtusies un varu sākt kārtot savas domas pa plauktiem. Esmu mājās un jūtos vienlaikus gan optimistiski, gan esmu noraizējusies par to, ko darīt tālāk. Un ar ''tālāk'' es nedomāju ne šodienu, ne rītdienu, bet gan - tālāk, savā dzīves nākotnē.Varētu pilnībā nolamāties cik lielās auzās esmu iebraukusi. Vienkārši totāli. Tas ir kā es būtu iebraukusi vienīgajā kokā 100 km rādiusā. Tomēr ir sevi jāsakārto un tad līdz galam jāizdomā - ko tad darīt tālāk!?
Es varu palikt Latvijā, varbūt tomēr Vācijā. Bet lai ko es izlemšu no katra izriet savas sekas ar kurām būs jasadzīvo man. Manuprāt, es sadzīvoju ar sevi it kā tas būtu kāds pienākums, un tas jau ir skumji.
Nezinu kā jums, bet man ,piemēram, ir savs sarakstiņš ar lietām ko vēlos sasniegt, un jā, pašlaik uz tā krājas vienīgi putekļi. Es gribu uzsākt ko jaunu, bet kurš man dos garantiju ,kad tas atkal neizgāzīsies? Kurš man izsniegs čeku, kā pērkot džemperi, kā garantiju, ka drīkstu to atgriezt atpakaļ, ja tomēr tas izrādīsies brāķis? Šajā situācijā es esmu gan pircējs, gan pārdevējs, jo tas ko vēlos ir atkarīgs no manis, un arī vai to sasniegšu ir atkarīgs no manis. Bet es tomēr nezinu, vai varu sev uzticēties... Un tikai tik tālu esmu tikusi...
