Man palika vieglāk un smagāk, jo esmu izlēmusi. Iziet no savas komforta zonas un riskēt un es riskēju ar tik ļoti daudz ko! Bet tā, kā es dzīvoju šobrīd, vairs nevar. Tāpēc es rakstu šo blogu - lai būtu sev un citiem apsolījusi un lai man atpakaļceļa vairs nebūtu.
Es vairs nespēju čīkstēt par grūto dzīvi, nespēju būt neapmierināta, nevaru nejust to, ka es neko vairs nejūtu. Esmu izsmēlusi sevi fiziski, garīgi un emocionāli. Man ir palikuši tikai kaut kādi nedabīgi sirdsapziņas pārmetumi, kaut gan ar prātu saprotu, ka esmu mazohiste. "Māte Terēze," kā mamma bērnībā teica, "visu atdos citiem un pati sēdēs un grauzīs ledu." Tā arī daru visu savu dzīvi, bet tagad beidzot tā vairs nebūs. Es apsolu gan sev, gan ikvienam, kas šo izlasīs, ka es iemācīšos arī ņemt un ļauties. Es gribu nejusties nelaimīga!
Par spīti visam, es neticu, ka cilvēki pēc būtības ir labi vai slikti. Neviens no maniem vīriešiem nav bijis slikts. Arī tas, kurš vēl nenojauš, bet varbūt arī jau nojauš, ka viņš ir palicis viens. Viņš vienkārši nav mans un es neesmu viņa. Mēs nevaram pieņemt viens otru un mūsu mīlestība nav tik liela, lai spētu mūs pārveidot. Pat mūsu mīlestība uz bērnu nav tik liela, lai varētu mūs pārveidot. Katru atsevišķi - jā. Tā jau ir katru no mums izveidojusi par personību. Bet, ne par pāri.
Un, būsim godīgi - kāda bija iespēja, ka tas izdosies? 1:10? 1:100? 1:1000? Katrā ziņā, tā bija maza. Jā, jā - es zinu, ka bijām bezatbildīgi un ne īpaši gudri. Mēs vienkārši nesapratām, ko mēs daram. Mēs bijām jauni muļķi, kas domāja, ka dzīvo bohēmā. Tā bija vasara un tas bija skaisti, romatiski un bezgala nenopietni. Un tomēr - tas pārvērta visu mūsu dzīvi. Es domāju - jebkurā gadījumā uz labo pusi. Savā ziņā šīs attiecības tomēr izdevās - mēs būsim vienoti uz dzīvi. Tas taču ir kaut nedaudz skaisti?
Ance vienmēr čīkst par savām attiecībām... Jā. Es, iespējams, lieku cilpu sev kaklā, varbūt es čīkstēšu vēl vairāk. Iespējams, es pazudīšu. Iespējams, bēgot no vilka ieskriešu rīklē lācim. Tomēr var būt arī savādāk - miers, harmonija, prieks... Bet es to nekad neuzzināšu, ja neriskēšu šoreiz. Man ir apnicis cīnīties. Es vairs negribu dzirdēt bērna raudas starp skaļiem vārdiem. Es gribu dzīvot. Un tāpēc es aizeju. Pie cita.
