Paskatījos pulkstenī. Tas rādīja tieši 22:23. „Atkal jau par minūti nokavēju,” pie sevis nošķendējos. Ja vēl neuzminējāt, pateikšu priekšā, runāsim mēs par ievēlēšanos. Ne tikai tad, kad redzam elektroniskā pulksteņa displejā vienādu minūšu un sekunžu rādītāju. Arī par tām, kas uzvirmo krītot zvaigznei, vai mēģinot nopūst uzreiz visas dzimšanas dienas svecītes.
Tajā dienā mana 22:22 vēlēšanās piepildījās. Biju to konsikventi atkārtojusi jau iepriekš, ieraugot kādu, manuprāt, zīmīgu skaitli telefona pulksteņa displejā. Un bija, ne gluži tā, kā biju to iedomājusies, bet bija!
Vienu laiku šī padarīšana nestrādāja, bet pēdējā laikā saņemu diezgan daudz lietas, ko vēlos. Un krītošo zvaigžņu lieta tiešām strādā, tikai esmu visai pārliecināta, ka ne jau mazais kosmosa akmentiņš piepilda nomoda sapņus, bet ticība. Vai tomēr nē? Kas liek brīnumiem notikt? Nav vienas tādas formulas, ar kuras palīdzību dabūt visu kāroto. Ticiet man, es zinu.
Drīz sitīs vienpadsmitā stunda, un man vienalga, cik muļķīgi tas ir, es pacietīgi gaidīšu 23:23
...
Don’t complain because you don’t get what you want. Be thankfull you don’t get what you deserve.
