Sēžu pie galda un domāju par visu iespējamo un neiespējamo. Par pagātni,tagadni un nākotni. Bet domājot par to manas dzīves daļu,kas saucās privātā dzīvē...raibas domas. Un atmostās tā mazā iekšējā balstiņa,kas saka: "Hei,nu kāpēc esi viena? Tas ir tik slikti, tik slikti!". Un tad es to balstiņu apklusinu un domāju,ka vai tad tiešām tas ir tik slikti? Nē. Man ir labi un viss. Un milēt var tik dažādos veidos! Mana mīlestība sastāv no tik daudzām mazām mīlestībiņām, piemēram:
...es mīlu brīvdienu rītus,kad sauleszaķīši iespīd acīs
...es mīlu gaisa smaržu,kas ir pēc kārtīga vasaras negaisa
...es mīlu to mirkli, kad stāvot jūras krastā tu vari saklausīt viļņu čalas
...es mīlu augusta naktis,kad naksnīgās debesis ir nosētas ar zvaigznēm
...es mīlu savu mīļo cilvēku smaidus
...es mīlu tos jokus kurus saprotu tikai es un mani draugi
...es mīlu to skaņu, kad esmu uzņēmusi jaunu foto uzņēmumu un zinu, ka tas būs skaisti
...es mīlu kafijas smaržu
Un tā varētu rakstīt un rakstīt,bet pats galvenais ir mīlēt šīs mazās lietiņas, jo no tām izveidojās kaut kas neaprakstāmi skaists. Un mīlēt var daudzos un dažādos veidos. Un beigu beigās atradīsies arī kāds ar kuru varēs dalīties šajos priekos un niekos!
