Lai gan neesmu droša, ka attiecības ir sevi izsmēlušas, tomēr šis tas manī ir aizlūzis. Varbūt pati esmu salūzusi.....nebijām redzējušies kādus pāris mēnešus.
- Atbrauksi?
- Kad?
- nu kā, tagad! Cik ilgi tad mocīsim viens otru?
- Ok, drīz būšu. Saigaidīsi kaila?
Tās gaidpilnās minūtes, kad liekas, sirds ņemas krūtīs kā aptaurēta. Ko ģērbt, vai neģērbt nemaz. ņieburiem ar zeķturiem laika nav. Uzvilku pieguļošu vasaras kleitiņu, un augstpapēžu kurpes (jā, ir lietas, ko pērku, zinot, ka tas būs "guļamistabas variants" :D).
Durvju atvēršana. Un tas acu skatiens. Nevienas Latvijas pelēkzilās acis man nav likušās tik bezkaunīgas.
- Nu kas tā par lupatu Tev mugurā? Es taču lūdzu, lai sagaidi kaila! Mazais murmulis tāds...
Ar vienu roku viņš pamanījās novietot augļu grozu uz skapīša, ar otru raisīja kleitas lences vaļā. Vai vismaz drudžaini centās to darīt. Piespieda mani pie sienas, rokas veikli ieslidināja zem kleitas, ieskatījās man acīs. Viņa lūpas atrada manējās...pilnīgi traks, nevaldāms un izsalcis...
- Bet tu taču esi barbars!
- mmm, jā! Jūti?
Ar vienu kāju aizķeksējos aiz viņējām un pievelku vēl tuvāk...kā pasadoblē, tikai neatgāžoties atpakaļ, jo esmu piespiesta sienai.
vienīgais mīnuss, viņam ir pliks pauris. It kā ļoti seksīgi. Bet šādos kaisles mirkļos būtu ideāli ieķerties viņa matos. Un novirzīt galvu vajadzīgajā virzienā.
-Nē, mazais noziedzniek, rokas pie sienas! Policija!
Kas nu par jokiem? :D lomu spēles?
pagrieza mani ar seju pret sienu un sāka skūpstīt kājas, no papēžiem un uz augšu.Viņa rokas, pirksti, elpa, mēle.. Baudas vājprāts...
-Klausies - teicu es -dzirdi?
- Tavas sirdsklauves? Dzirdu!
-Man pakavi klab! Tiešām nedzirdi? Lāgā nevaru nostāvēt vertikālā stāvoklī...
- laikam man Tevi jāatgulda, izskatās, ka kādam ožamais spirts noderētu!Aiznesa mani līdz tuvākajai gultai. Pats devās uz gaiteņa pusi.
-Tu kur sataisījies?
- Redzēsi!Atgriezās ar mango un nazi rokās.
-Tu stāstīji, ka Tev garšo mango. iedomājos, ka uz Tava ķermeņa tas garšos vēl īpašāk...
Tā nu viņš mizoja mango, kārtoja šķēlītes uz mana auguma, kā uz liela šķīvja un risināja lietišķas sarunas, it kā nekas nebūtu bijis.
- es Tev esmu teicis, ka man ļoti patīk Tavs augums?
- mmm, nezinu, neatceros...
- izskatās, ka sākšu mieloties...
Man nepieder rītdiena. Par vakardienu nedomāju, zemapziņa to sargā, pareizāk, daļu, ko it kā esmu aizmirsusi.
Viņš ir precējies. Es arī šobrīd piejaucēju kādu.
Atgūstos ļoti lēni. Ir attiecības, kuras nomoka, neļaujot elpot.
Bet es nevaru un negribu nīkuļot.
Izvairos. Bet tāpat asaras nobira rakstot.
Kā ir pareizāk? Pateikt, ka palaižu, vai pieprasīt, lai mani atlaiž? Atlaid mani, ļauj man elpot, dzīvot un būt. Bet kā lai es piespiežu sevi nedomāt par tevi?
Laiks. Ir vajadzīgs laiks.
