ieraksts tapis vakar citā vietnē, iekopēšu arī šeit. Nezinu, karma ir kuce, vai kā...
atvērām durvis, un pretī, pie loga, sēdēja mazs puika. Kā žubīte sabozies, kājas ar rokām apķēris. Bāls,lielām acīm, matu ērkulis paspūris, Blakus gulta tukša, istabas attālākajā stūrī atradās mamma ar bērnu. Mazs cilvēciņš bez matiem.
- sveiks, mēs mazliet ar Tevi aprunāsimies, labi? Kā Tev klājas?
- labi, apmēram kā vienmēr.
-cik sen šeit atrodies?
- vakar iestājos, bet šīs jau pāris gadus manas mājas. Atbraucu uz pārliešanām (caur krekla apkakli var redzēt implantētu katetru v.subclavia, lai katru reizi nebūtu jābaksta mazā cilvēciņa roku vēnas).
-vai Tu atceries, kā slimība sākās? - jā, man bija hepatīts, paliku dzeltens. Ā, dzeltenā kaite, jā! Bilirubīns bija paaugstināts. Mums jau skolā bieži kāds saslimst. Kļuva labāk, izveseļojos. Bet asins analīzes katru reizi izskatījās sliktākas. Tie trombocīti...Nu ja...nu jau gadu man veic asins pārliešanu. Uz skolu neeju, jo varu saslimt. Ārā neeju, nu man tās imunitātes nav!
- saki, kas Tev par operāciju bija?
- bija, jā -neatceros, kad -liekas pirms mēneša.
- nē, izskatās pat pirms diviem!
- ā, varbūt. Man tās dienas jūk. Ziniet, domāju, ka ir jau piektdiena, bet izrādās, tikai ceturtdiena. Slimnīcā jau nav, ko darīt. Pieceļos, izmēra temperatūru, paēdu, paspēlēju datorspēles, parunājos ar bērniem palātā, jo citur nekur neeju, paguļu, paēdu. Tā visu laiku...
-Tev bija kādas sūdzības pirms operācijas?
- īsti ne, tikai bija grūti ievilkt elpu. Uztaisīja datoru un ieraudzīja, ka man sēnes saaugušas labajā plaušā. Izgrieza. Pilināja ciklosporīnu, tagad dzeru tabletes.
-saki, kā pats jūties -vājums, nespēks, slikta dūša? Kā ar apetīti?
- ai, vakar pārēdos! no 9-12 nebiju ēdis, tad apēdu gan gaļu, kartupeļus, gan mērci. Bulciņu un pistācijas arī. Tā saēdos! māsiņas man pat Smectu deva. Šodien jau nepārēdīšos.
Kad puika sāka runāt par bilirubīniem, ciklosporīniem un asins formelementu rādītājiem dinamikā, mēs uz brīdi apklusām. 11 gadi, bāls,lielām acīm, matu ērkulis paspūris. Zin visu par sevi. Lai arī nodaļas nosaukums "hematoonkoloģija" - tur to nejūt. Jā, pa gaiteni staigā bērniņi bez matiem, daži izskatās vārgi, citi -kā jau bērni tajā vecumā. Iespējams, diagnozes nopietnību apzinās ārstējošais personāls. Bērni pienāks klāt, kaut ko parādīs, kaut ko nobubinās. Viņi tic. Tic, ka tiks piemeklēts donors kaula smadzeņu transplantācijai. Tic, ka kādu dienu varēs spēlēt paslēpes sētā ar kaimiņu bērniem. No viņiem nāk tāds rāms miers. Kaut ko šajā dzīvē viņi zina vairāk...
