Viņa ir mana labākā draudzene. Nestāstu gan viņai pilnīgi visu, tas nav vajadzīgs, kaut ko vajag paturēt sev. Neesmu gan teikusi, ka Viņu ļoti, ļoti mīlu, bet to, ka man Viņš ir ļoti svarīgs viņa zināja. Man pat varbūt nebūtu tik sāpīgi, ja katrā mūsu tikšanās reizē vai sarakstē skaipā, netiktu sīki un smalki man izstāstīts, ka Viņš viņai raksta to, saka šito, zvana tad, raksta tādas sms... Un nu jau viņa pat pasākusi satikties ar Viņu. Viņš? Esam pazīstami gadus desmit, pirmo reizi ar viņu satikos intīmā gaisotnē, pirms pieciem gadiem, kad izšķīros no vīra, un beidzot biju brīva. Tad tas bij tāds izaicinājuma randiņš, bet ar abpusēji patīkamu iznākumu. Tad pāris gadus satikāmies nejauši, turpinājām gan sarakstīties. Saprotams mūsu sarakstei vajadzēja sekot arī tikšanās reizēm un tā arī bija. Ar to arī viss sākās, par daudz tikāmies, par daudz pieķēros, līdz sapratu, ka esmu līdz neprātam tajā vīrieti samīlējusies. Domāju pāries, bet mazliet vairāk kā gads riņķī, jo mazāk satieku, jo vairāk man vajag viņu. Domās arvien vairāk un vairāk ir Viņš. Kā viņi iepazinās? Vienkārši, es pati viņus iepazīstināju un jau nākamajā dienā to nožēloju. No tās dienas jūtu, ka man Viņš pazūd. Ja man uzraksta reizi nedēļā, tad viņai Viņš raksta katru dienu. Sāp jau ne jau tas, ka manai draudzenei ir kāds, bet tas, ka zinu, ka tur veidojas kaut kas vairāk. Viņa satiekas ar Viņu, un man to stāsta tā it kā es Viņu nezinātu, nepazītu... Lai arī kāda ciniķe, maita vai cūka es esmu, bet nekad nesatiktos ar vīrieti, kas ir manas draudzenes vīrietis. Labāk būt nelaimīgam cilvēkam, nekā pašapmierinātai cūkai. Es, protams, viņiem ceļā nestāšos, bet tā nodevība sāp, dikti, dikti... Pat ne tas, ka Viņš izvēlējies manu labāko draudzeni, bet, ka tā, cilvēks, kas ir mans vislabākais draugs, kas par mani zin 'vairāk kā jebkurš cits, ka tā ir mana draudzene. Laikam nav sāpīgākas nodevības par šo :(
