Sveikas! Sākšu ar to, ka pat nezinu kāpēc rakstu... Laikam tāpēc, ka teikšu visiem sen zināmo patiesību, ka laimei vajag tik maz vai viss (manā gadījumā - kaut kas) notiks, tad, kad vismazāk to gaidi un ka arī vēlā darba dienas vakarā vari justies... tik (l) laimīga!!! Stāsts ir banāls, bet priekš manis - ļoti, ļoti priecīgs! Vakar, vēlu vakarā draugiem.lv saņēmu vēstuli no cilvēka, kurš man ir ļoti svarīgs, lai gan viņa dēļ esmu jutusies arī ļoti, ļoti slikti... Bet tas aizmirstās! :-) Gribās jau ticēt tam labajam! :-) Kāpēc priecājos un stulbi smaidīju datoram it kā viņš justu? :-D Tāpēc, ka tas bija kā pierādījums, ka cilvēks vēl atcerās par manu eksistenci un nu un kas, ja viņš uzrakstīja tikai tāpēc, ka mājās bija garlaicīgi, bet viņš atcerējās tieši par mani! (l) Netipiski sev, bet es cenšos saskatīt viņā tikai labo. Vakarā ar smaidu uz lūpām gāju gulēt. Es biju tik priecīga! (l) Arī šodien apkārtējie pamanīja, ka esmu priecīgāka un pozitīvāka. Cik maz vajag laimei... P.S. Krāsainas brīvdienas! :-)
