Man ir kāds draugs- simpātisks vīrietis, kurš patīk daudzām, bet kurš sapratis, ka iemīlēties vairs nespēj. Viņš grib atrast to īsto vienīgo, kuras dēļ viņam „aizbrauks jumts”, taču tā nenotiek. Jā, sievietes viņam spieto apkārt, jā viņš pret viņām ir labs, jauks, foršs , uzmanīgs, bet nemīl. Un kas ir pats galvenais, viņš to godīgi arī pasaka. Viņš neslēpjas aiz saldiem vārdiem un meliem par to, ka dāvās viņām mūžīgo mīlestību. Nesola gaisa pilis, nesola nonest zvaigznes no debesīm un vēl visu iespējamo un neiespējamo, lai sieviete justos kā septītajās debesīs, bet pēc tam nokristu skarbajā realitātē, jo viņš bez iemesla pasūtītu viņu un smuki pazustu no viņas dzīves. Viņš ir tāds kāds ir. Ar visām fizioloģiskajām vajadzībām, tāpēc sievietēm pasaka, ka sekss būs, labs sekss, bet, lai neiemīlas, jo nemīlēs arī viņš. Dzīvo viņš citā valstī. Un apbrīnojami daudz ir tādas sievietes, kuras ar visiem šiem noteikumiem piekrīt pie viņa lidot, padzīvoties nedēļu pat zinot, ka būs tikai fizisks kontakts bez emocionāla turpinājuma. Kā viņam teicu-jebkura sieviete kaut klusībā cerēs, ka būs tā īstā un vienīgā, kurā viņš tomēr iemīlēsies. Un šis mazais cerību stars tad arī ir tas dzinulis, kāpēc viņas lido pie viņa. Kā romantiskajās filmās-sekss bez saistībām, kas rezultātā noved pie skaistās pasaku mīlestības. Nē, tā nenotiek. Daudzas samīlas un pēc tam cieš. Mazohistiski vai ne? Bet cerība viņām paliek vienmēr.
