Es sēžu ar tik tikko uztaisītu tējas krūzi rokās un cepumu trauku blakus. Un domāju-jā... šodien būs īstā diena,lai kaut ko uzrakstīt, bet ko.Tad,protams, iedomājos par manu šī brīža aktuālo problēmu. Es, nevainojama sieviete, viss vietā. Smaids skaists, koptas rokas, kopta pati. Tiku vienreiz sāpināta, pirms diviem gadiem, un rētas sadzijušas tikai tagad. Es ieraugu vīrieti,lielisko vīrieti, viņš uzradās tieši,tad,kad es viņu visvairāk gaidīju.vecums sakrīt,acu krāsa sakrīt,pat horoskops sakrīt. nodomāju, cik tas ir lieliski, man viņš jāgrābj ciet. Tikai viena problēma, viņa pakaļ vilkās pagātne, gluži tāda pati dziļa rēta kā man, un es netaisījos gaidīt, man vajadzēja visu tulīt un tagad! Ko tur vēl vilcināties,mans lieliskais ir ieradies. Mēs satikāmies, līdzko blakus ir viņš,viss ir fantatsiski,bet līdzko blakus viņš vairs nav, es jūtos draņķīgi, viņš man bija kā narkotikas, reāli apbūra ar sevi. Viss sāpīgākais bija tas,ka ar lielisko satikāmies tikai brīvdienās. Un es nebiju ar to mierā, noliku viņu izvēles priekšā-izdomā ko gribi un tad dod man ziņu. Un viņš nobijās,pazuda,ziņu nepadēva. ironiski, ka sākumā es viņu satiku uz katra stūri, bet nu jau nedēļu neesmu viņu redzējusi. Bet viņš ļāva sadzīt manām rētām,paldies viņam par to,laikam tāds bija arī viņa mērķis,uzrasties ne no šā ne no tā, sadziedēt manas rētas mēneša laikā un pašam nozust. mana tēja ir auksta un cepumi neaiztikti,nav apetītes. Un vispār,kā lai negaida to savu īsto,lielisko,vienīgo ja jau viņš IR. tas ir tik pat sarežģīti,kā negaidīt dzimšanas dienas dāvanu,ko kāds tev ir apsolījis. nu tā, tagad es, skaista,jauna un apburoša, vēl jo projām viena.
