Šodien kā vēl nekad vai vismaz nu ļoti, ļoti sen nebiju izbaudījusi tik ļoti daudz negatīvu emociju. Ieguvu arī atziņu, ka draugu man nav. Negaidīti! Sāpīgi... Bet tāda ir patiesība... Darbā nepatīkamas emocijas, skolā neiet, mīļotais cilvēks... zūd, visticamāk, ka zaudēts... Lai gan nekad nav bijis arī mans... Taču iespēja bija... Kā pārvarēt šo negatīvo emociju vilni? Kā izķepuroties un caur asarām uzsmaidīt? Kā celties un ar paceltu galvu iet tālāk? Kā nedomāt - kā būtu, ja būtu? Tik daudz jautājumu, bet atbilžu...
