Naksnīga dežūra iekš DzN. Bērni, bērniņi -mazi, zilgani, brēcoši, pa vienam, pārī. Puisīši, meitiņas- peciņas. Un jaunās māmiņas -varones. Lai gan par varoņiem gribas saukt tētus, kas ir klāt. Velns, uztaisīt ta uztaisīja, bet kad ārā jādabū, tad nu spied, sieviete...Vaigus piepūtusi, vēl censties ieklausīties vecmātes norādījumos, kā atvieglot procesu. Daudzām māmiņām nav līdzi neviena. Nezinu, vai es gribētu dzemdībās savu vīrieti, jo tomēr...varbūt tas ir par daudz. Zinu, ka man klāt būs vai nu māsa, vai draudzene. Vīrietis....man bail zaudēt sievieti viņa acīs. Tas ir jauns un nebijis līmenis - māte. Visādā ziņā atbalstu ģimenes dzemdības, bet nu Mans vīrietis mani sagaidītu pēcdzemdību palātā. Tas ir mans pagaidu viedoklis. Protams, ir tēti, kuri aktīvi interesējas, cenšas balstīt, pamasēt muguriņu. Būt klāt un pa rokai. :-) Nu tad meitenes, lai arī cik stipras latviešu sievietes mēs nebūtu, ļausim sevi mīlēt :-) Nepīsimies ar vārguļiem, kam žēlsirdīga suņa paskats, tukšu runu skandētājiem. Mēs taču esam pelnījušas krietnus vīrus ;-) Ai, grūtnieces ir tik skaistas -atnāca un stūķē vaigos mūsu šokolādi. (l)
