Sveikas! Ir jau gana vēls, bet tā jau ir gandrīz vienmēr, kad man uznāk radošie mirkļi. Šoreiz es ar jums gribēju parunāt par to, vai jūs ticat sapņiem... ? Es lielākajā daļā gadījumu pieturos pie racionālās(?) versijas, ka sapņus rada mūsu zemapziņa. Ka tie pamatā sastāv no kādiem pārdzīvojumiem vai domām. BET... Kā jau katram stāstam arī šim ir viens liels "bet"... Man kādu laiku atpakaļ bija viens khm... dīvains sapnis; kad pamodos, es nesapratu, kā varu kko tādu nosapņot, jo par to, ko redzēju, nebiju pat ne reizi aizdomājusies. (nesapratāt, ja?). Īsāk sakot, es nosapņoju notikumu, kas man tobrīd likās absolūti neloģisks. Un, ticiet vai neticiet, pēc kāda laika šis sapnis tiešām piepldījās . How cool is that? Un vēl kas... Ar vienu cilvēku man atkal ir tā: ja es viņu redzu sapnī, tad, kā lai to pasaka, drīzumā satikšu vai kkādā citadā veidā "mūsu ceļi krustosies". Bet vispār, mīļās, vislabākie ir nomoda sapņi, un, ja tie piepildās, tad to jau var saukt par laimi.
