Šorīt biju baznīca, jā pēc ilgiem laikem nolēmu Vasarsvētkkos palūgt Dieviņu. Baznīcā mani pārņēma interesantas pārdomas par to kas ir grēks. Vai tiešām grēks skaitās, tas, kad reti apmeklē baznīcu vai ēd piektdienās gaļu? Vai tomēr svarīgāk ir dzīvot tā, lai nedarītu pāri ne sev, ne arī citiem? Paskatoties uz tām liekulīgajām večiņām, kas itkā visai pilsētai parād- redz kādas mēs svētas un labas, katru svētdienu ejam uz baznīcu. Nekas, ka viņas vis Misi aprunā kādu jaunieti, kam nav gluži tas matu sakārtojums, lai viņām patiktu, aprunā kādu sievitie, kurai itkā esot neskaitāmi daudz mīļāko. Glavenais taču ir tas, ka viņa katru svētdienu atrādās visiem, ka ir bezgalīgi ticīgas... Vai tomēr labāk ir klusiņām katru vakaru no sirds pateikties Dievam par visu labo? Un tomēr, kas ir grēks? Vai grēks ir tas, par ko mēs automātiski atsaitamies grēksūdzē bez jebākdiem sirdsapziņas pārmetumiem? vai arī grēks ir nodarījums, kuru izdarot mūs ilgi moka sirdsapziņa?
