Sen šeit nebiju neko rakstījusi,un jāatzīstās,ka nebija laika. Pa šo laiku daudzko esmu sapratusi. Ka tērēšu mazāk naudas,ka mīlēšu vairāk,ka mācīšos labāk un tā es varētu vēl turpināt,un turpināt. Bet es aizdomājos. Būtu vēl labāk,ja mūsu dzīve šādi arī būtu sakārtota- pēc saraksta. Lai tu zinātu,kas notiks,kas būs jāizdara,kā izdarīt pareizāk.. bet diemžēl šāds saraksts jāsastāda man pašai..Būtu jau viegli vadīties,pēc visa kas dzīvē jāizdara,bet diemžēl savs ikkdienas ritms tev ir jāsastāda pašai. Man citreiz nolaižās rokas,skriet,iet un darīt,un tāpat no tā nekāda labuma nav.. Es gribētu dzīvot tikai tā,lai būtu labi tikai man un maniem tuvākajiem cilvēkiem,bet citreiz uzrodas arī cilvēki,kas alkst pēc tavas palīdzības,padoma.. gribās vienreiz patteikt- lieciet mani mierā,bet nē man jābūt laipnai un pieklājīgai. Kādēļ man liekas,ka mani visu laiku kāds vada,kā tādu rotaļu lelli? Nopietni! Vai tad kādam tā nav gadījies,ka citreiz nemaz negribas darīt to darbību,bet tevi kāds it kā vada un saka,nē tev tas ir jādara. Iekšējā sirdsbalss vai kas cits? Tās es uzskatu par mistiskām lietām.Bet esmu sapratusi to ka zīlnieces neredz tavu dzīvi uz priekšu.. to redz tikai,tas pats..nezināmais.
