Kāpēc ir tā, ka vienmēr atceroties savas bērnu dienas, tu atceries tikai tās saulainās? Es kaut kā nemaz nespēju atcerēties nevienu dienu, kad būtu lijis, vienmēr spīdēja saule. Ak tad tāpēc to sauc par dzīves saulaino daļu. (l) Pats pirmais, ko es atceros no savas dzīves bija tas kā gulēju koka redeļu gultiņā. Nākamo filmu es atceros, kad man bija 3 vai 4 gadi - no tā laika es atceros savas istabas iekārtojumu. Bet es labāk pastāstīšu par to, ko es darīju vasarās. Tas bija laiks, kad skolā vēl negāju un rakstīt vēl nemācēju. Mēs ar kaimiņu draudzeni spēlējām kantoros. Tā kā draudzenes kaimiņiene bija pagasta kantora ierēdne, viņa allaž atdeva viņai veidlapu blokus, kurus mēs pildījām. Katra sadalījām sev profesijas, jeb kas mēs būsim pēc vārdiem, vai nu kantora Līga vai kantora otrā Līga. Tā kā man brāļu nebija, draudzenes brālis pieteicās reiz būt mūsu priekšnieks Elmārs. Veidlapas mums bija jāpilda uz ātrumu, jeb kura ātrāk savilks ķekšus, kas izskatījās pēc rakstītajiem n vai v burtiem, lapās. Tā visbiežāk tika pavadītas mūsu dienas kantora darbībā. Kad vēroju savus ceļgalus, es bieži iedomājos par to - kāpēc uz tiem nav rētas? Katru vasaru kā tika krists uz asfalta, zemes ceļiem, bet nekādu rētu no tā nav palicis. Lai arī man meitenei būdamai vajadzēja būt kārtīgākai, bet ceļgali gan bija nobrāzti kā sētas pirmajam bosikam. Vispār atceraties, ka visnepatīkamāk bija nobrāzt plaukstas, tā drausmīgā sūrstēšana bija vēl riebīgāka par ceļu un elkoņu nobrāšanu. Ziniet, kas vēl bija briesmīgi? Man bija tādi paši dzelteni gumijas zābaki kā ciema lielākajam palaidnim. Un viņš bija puika! Saprotiet, man bija tādi zābaki kā puišelim! Vēl man ir kāds noslēpumus, kuru nezina pat mana mamma. Stāsts par pirmo uzpīpēšanu. Neatceros gan cik tad man bija gadu, bet es laukos no papus biju paņēmusi Prīmas cigareti, neatceros vai tad bija jau filtri tām cigaretēm, bet no tādas cigaretes es uzvilku savu pirmo dūmu. Biju paslēpusies siena zārdā, kur mani neviens neredz un nu izdomājusi, ka vajag pamēģināt kā tās lietas notiek. Par laimi siena zārds nenodega un visi dzīvi. Kādreiz, kad modē bija mūzikas kasetes, es klausījos kaut kādus šlāgerus. Man topā bija dziesma - "Es brunete, es brunete, tu esi salds kā rulete". Uzlikusi to dziesmu, mūsu viesistabā griezos uz riņķi, kamēr saķēru lielo kaifu, apkritu gultā un visa pasaule griezās. Bet tā bija īstākā izklaide, ja biju viena. http://www.youtube.com/watch?v=D-b3f-pqQKQ Tad, kad dzīvojos pie omes, man tādu sētas draugu nebija, tad nu es viena pati biju uztaisījusi avīžu kiosku, pie loga biju salikusi vecas avīzes un žurnālus, un tirgoju saviem iedomu draugiem, pa retam arī omei kaut ko iesmērēju. O, tad vēl laiks, kad piedzima māsa. Vispār drausmas, man bija konkurente! Un viņas rati bija tik augsti, ka es nemaz iekšā nevarēju ieskatīties tajos. Kad viņa maza bija, tad viņa bija tīri tā neko - ciešama. Ak, kāda man bija Bārbija. Viņai locījās kājas un rokas. Tāda ar ogļmelniem matiem un garu, zilu kleitu. Iespējams, ka man kopš tā laika tik ļoti patīk zilā krāsa. Ļoti spilgti atceros kā mācījos braukt ar velosipēdu. Man bija glauns divritenis ar mazajiem palīgritenīšiem. Vecāki bija izdomājuši, ka man nu laiks iemācīties braukt bez palīgritenīšiem un tos noskrūvēja. Cik tad bija bēdīgi! Bija jāmācās no jauna! Raudādama sēdos uz tā velosipēda un braukāju apkārt traktoram. Kā īsta lauķe. Bet iemācījos arī. Un vispār, tas bija laiks, kad nebija datora, mobilā telefona, play-station utt. Mums bija jāspēlē klasītes, akmentiņ, lēc laukā, kāpostiņus, krāsas, paslēpes, sālstabus, tupsunīšus, augstāk par zemi. Tad bērni nebija ne resni, ne atkarīgi no datorspēlēm. Lielā sacenšanās notika pagalmā, kurš tiks tālāk klasītēs, nevis mājās pie datora, kurš kuru virtuāli novāks kādā datorspēlē. Modē bija Flinstoni, Bruņurupuči Nindzas. Modīgie apģērbi bija bārkšaini t-krekli. Visiem mammas iegrieza kreklos bārkstis un tā nu mēs stilodami dzīvojām. Cik daudz blēņu atceries Tu? :-)
