Vai ziniet, kas ir Gaidīšanas svētki? Nē, tam nav nekāda sakara ar mazuļa gaidīšanu (kā es starp citu arī sakumā iedomājos). Tā daži sauc dzīves veidu, kad cilvēks dzīvo no viena notikuma līdz otram, proti, visu laiku gaidot, kad kaut kas notiks.. kaut kas patīkams, kaut kas foršs, kaut kas tāds, kad dzīve beidzot būs izdevusies. Vienam tās var būt nedēļas nogales ballītes, gājiens uz kino, teātri, koncertu vai algas diena. Citam augstskolas pabeigšana, kādam (parasti gan kādai) apprecēšanās, bērna piedzemdēšana utt. Un tad mēs sev sakām – vēl tikai trīs dienas līdz piektdienai..urrā – paldies Dievam 5diena ir klāt!!! Vai – kad es pabeigšu augstskolu, tad gan beidzot varēšu dzīvot. Kad man būs vīrs un bērni – es beidzot būšu laimīga! Pēdējā laikā bieži domāju, kā lai iemācās dzīvot katru dienu. Ne tikai ar prātu, bet ar visu būtību just, ka katru dienu var izdzīvot. Vai tā vispār var? Tās labākās dienas, kad vakarā ejot gulēt jūtu gandarījumu ir tad, kad atskatoties saprotu - ir izmantota katra minūte. Ir izdarīts viss ieplānotais. Tai pat laikā ilgstoši tādu tempu nav iespējams izturēt un neizbēgami (parasti uz nedēļas beigām) sakrājas nogurums, kad atkal viss aiziet pašplūsmā. Pārņem vilšanās un zaudējuma sajūta. Es nezinu pareizo atbildi uz jautājumu kā dzīvot, tomēr ir dažas lietas, kas spēj padarīt ikdienu nedaudz īpašāku (vismaz manu) – mēģināt iemācīties kaut ko jaunu, piespiest sevi iet ārā fiziski kustēties, atrast laiku, lai izanalizētu savu dienu, varbūt pierakstītu. Tās ir lietas, ko gribu iemācīties atiecībā uz sevi. Kādam citam, tās būs atšķirīgas. Bet es zinu, ka negribu pavadīt dzīvi tikai gaidot… http://manatasaucamadzive.wordpress.com/
