Ir pavisam parasta diena. Skraidu turpu šurpu - visās malu malās tulpes - jā, rīt sieviešu diena. Itkā nekas īpašs un tomēr iekšā saviļņojums - ko nu mans vīrietis man sarūpēs - kafiju ar pankūkām agrā rīta stundā, baltus un smaržīgus ziedus vai tomēr kaut ko pavisam īpašu un pavisam negaidītu... Bet ne par to ir runa. Ir tādi cilvēki kā es. Man patīk būt meitenei - sievišķigai, sakoptai un smaržīgai. Man patīk tipināt un man patīk gaisīgas kleitiņas - nav nekā skaistāka par skaistu sievieti, kura ir iemīlējusies līdz ausīm un kura nemitīgi smaidot gaida... Tā diena nāk tuvāk un es tā pavisam ļoti viņu gaidu. Šodien noslīdot gar kārtējā kāzu salona skatlogu, es pēkšņi aptvēru, ka viss jau ir izvēlēts izņemot pašu svarīgāko - kleitu. Un es apstulbu. Kā es varēju palaist garām ko tik īsteni svarīgu tikai trīs mēnešus pirms pašām kāzām? Par kleitas iegādi nemitīgi runāja mana mamma, jaunākā māsa, tētis un topošā vīriņa radi... Bet es nemitīgi izvairījos no šīs īpašās kleitas iegādes. Un negaidot es aptvēru. Ierodos mājās, izskatu viesu sarakstu un saprotu - ir noticis tas par ko man visu dzīvi visi runāja riņķī apkārt. Es esmu "puišu meitene". Sajūta tik neērta. Visā plānošanas un gatavošanās laikā es nebiju pievērsusi uzmanību faktam, ka mūsu kāzu svinības atgādina vecpuišu ballīti, jo atskaitot manu draugu meitenes un mana vīriņa draugu draudzenes un vienu tuvāko draudzeni meiteņu sarakstā nav. Sajūta tik žēlīgi nožēlojama. Nekad neesmu mācējusi atrast kopīgu valodu ar meitenēm, lai gan pati pēc dabas esmu gana sievišķīga. Protams, pārcilājot atmiņas uzplaiksnī skaisti brīži ar vienu draudzeni un tad vēl vienu, taču abas šīs attiecības lika man tik smagi vilties... Un jāatzīst tik tiešām - dēļ vīriešiem man nekad nav sāpējis, taču meitenes gan ir likušas raudāt... Un tomēr - sirdī iesmeldzas, kad saprotu - pirmo reizi mūžā man gribētos muļķīgi ķiķināt duetā ar draudzeni un spiedzot atrast īsto kleitu. Ar kāzu saloniem, viss tā kā skaidrs - bet kur lai iegādājas īpašu draudzeni?
