Pēdējās stundas laikā galvu nospiež tik daudz domu… Īsti nevaru atrast īstos vārdus, lai viņas visas ietērptu, ir tikai skices, uzmetumi.. Ietekmējos no Lates diskusijas par to, kas ir tas, kā dēļ mēs dzīvojam.. Ietekmējos no pēdējo nedēļu notikumiem Latvijā… Ietekmējos no Mārtiņa dziesmām šodien.. Un pēkšņi kā ar bomi pa pieri – ir tikai viens, kā dēļ es tagad dzīvoju.. Viens cilvēks! Varbūt skan muļķīgi, bet tas ir vienīgais cilvēks, kura dēļ es negribu nomirt.. Un tikai tāpēc, ka es tam cilvēkam esmu ļoti, ļoti vajadzīga.. Saka jau, ka neaizvietojamu cilvēku nav, bet šeit es pilnīgi noteikti zinu, ka šim cilvēkam ļoti, ļoti sāpētu, ja manis nebūtu.. Un tieši tāpēc es dzīvoju! Un man nevajag ne pavasara putnu čivināšanu, ne jūras šalkoņu, ne žilbinošos saulrietus, ne rozā mākoņus.. Man nevajag ne karjeras uzplaukumu, ne manu mērķu piepildījumu, nevajag ne kaudzi naudas, ne slavu, ne visu pasauli pie kājām… Ja šī cilvēka nebūtu, es, protams, dzīvotu, nekur jau neliktos, bet atšķirība būtu tā, ka man nebūtu žēl vai bail nomirt.. Es dzīvotu tāpat, kā tagad, ja nu vienīgi – mazliet bezatbildīgāk… Lūk, šajā brīdī es pavisam nopietni pirmo reizi savā dzīvē sapratu, ko nozīmē teiciens „kamols kaklā”…
