Zvans. Tālrunis tiek aši sameklēts kautkurstarpkautko somiņā. Viņš. Pirms gada varbūt būtu teikusi - jā, mājusi piekrītoši, nedomājusi neko. Tagad - apdomāju - bet vai tiešām man vajag šo vīrieti? Gados vecāka kolēģe ierunājoties par to, cik mēs - Latvijas sievietes - patiesībā esam izlepušas, ka neprotam pakāpties soli pretī, nespējam piedot, ir pārliecināta, ka tā mēs atbaidām visus potenciālos, un kaut cik jēdzīgos, Latvijas vīriešus-līgavaiņus.. Hm, es atkal esmu pārliecināta, ka es spēju piedot, mēģinu saprast, bet - vai vajag? Vai vērts ir gaidīt un gaidīt to pašu no otra cilvēka. Es negribu, lai mana dzīve ir apstājusies ilglaicīgā siestā-fiestā tikai tāpēc, ka varbūt tuvākajās dienās manam vīrietim būs doma, ka jāpiezvana man vai jāatbrauc ciemos. :)Jau nedēļu viņš gatavojas. Zvanīt atsācis regulāri. Bet manī vairs nav nekā no tā fīlinga, kāds bija gadu atpakaļ pirms viņš pazuda no attiecību redzesloka un tikai ik pa laikam uzradās ar mobilā palīdzību. Izskatās, ka ir no vīriešu, kas domā viņamanigaidīsmūžīgi, kategorijas. Hey, es pateicu nē, tas bija negaidīti viņam. Laikam neviena iepriekš nav teikusi. Reizēm vajag. Profilaksei. Lai citās attiecībās viņam būtu cieņa pret otru vismaz pateikt-sorry, nekas nesanāks un pazust ar atsveicināšanos. Labi. Sniegs. Sveces. Gados vecākā kolēģe /es iedomājos - ja jau viņa mums ir saprotoša un piedodoša, kāpēc viņa ir bezattiecībās.../ ar pašgatavotiem speķpīrādziņiem janvāra vidū. Un man ir sajūta, ka atbrīvojušies mani spārni no kaut kā lieka.
