Jau nedēļu mani nepamet tas riebīgais slinkums! Skolā lēnām krājas parādi. Un jo dziļāk tajos slīkstu, jo grūtāk sākt kaut ko vispār darīt! Pat tagad, kad varētu sēdēt un mācīties es sērfoju pa cosmo, twiteri un visādām citādām interesantām lietām. Daru visu izņemot mācības un prakses meklējumus. Īstenībā prakse savā ziņā pati ir pie manis atnākusi, jo man piedāvāja praksi kaut kādā mediju aģentūrā. Bet es jau redz gribu nez ko un esmu nomērķējusi uz konkrētiem izdevumiem, kur vēlos praksēties. Nedod Dievs nesanāks! :@ Jau pagājušajā gadā cepos, ka mums zaļajiem studentiem ir jāmeklē pēc iespējas ātrāk veidi kā iegūt praktisku pieredzi. Rezultāts izvērtās tāds, ka es "cepos" savukārt prātīgā kursa biedrene vienkārši lēnākiem soļiem iet un dara! Bet ko man darīt, ka man tik ļoti patīk sapņot un plānot un plānu un sapņu ir ļoti daudz! Laikam būtu jāpieradinās kaut mazliet vairāk darīt un mazāk runāt. Laikam esmu pļāpa :D Nesen izlasīju "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari" u tur bija minēts, ka ja vienu lieto praktizē 21 dienu pēc kārtas tas izveidojas par pieradumu. Velns, cik gan es reizes esmu centusies sevi pie visa kaut kā pieradināt! Pie ūdens dzeršanas, garām pastaigām pie jūras, sporta, visa darīšanas savlaicīgi utt. Pašai par sevi smiekli nāk, jo vislabāk man patīk kaut ko apņemoties, no izlielīt draudzenēm, ka man ir jauna un nozīmīga apņemšanās! Lieki piebilst, ka bieži vien es izgāžos. Un tas mani beidz nost! Liekas, ka neesmu gana laba pati sev. Tie tādi iekšējie dēmoni. :D Bet es esmu pārliecināta, ka tādi ir mums katram.
