Lai arī zinu, ka Emanuelle no manis gaida cita veida stāstu, bet tas šoreiz izpaliks... Šodien aizdomājos par vienu lietu... Vai smaržas, ko lietojam ikdienā mums ir tikai parasts aromāts vai kas vairāk...? Man šķiet, ka pēc smaržām var bieži vien ļoti daudz pateikt par cilvēku... Un tas nav tā, ka man konkrēti nepatīk kādas smaržas ar kurām cilvēks ir sasmaržojies, tad man nepatiks arī cilvēks... Vairāk es domāju par to, ka var just cilvēka noskaņojumu... Es zinu pati pēc sevis - man plauktā stāv ap 20 (ja ne pat vairāk) smaržu pudelītēm un es tās lietoju skatoties pēc noskaņojuma... Pamostos no rīta, noskalojos, un pieeju pie savām smaržām un saprotu - jā, šodien būs Nina Ricci, vai citu dienu - Versace, vēl citu dienu - Chanel... Visas smaržas ir tik dažādas savā starpā, tikpat dažādas, cik mans katras dienas noskaņojums... 8-) Un esmu ne reizi aizdomājusies - smaržām tač vēl ir doti savi nosaukumu, piemēram, Chanel "Chance" - "iespēja", un, ja padomā - jā es tās izmantoju dienās, kad priekšā ir izaicinājums :D , Calvin Klein "Euphoria" - dienās, kad esmu "eiforijā" :D , no Itālijas atvedu vēl pavisam maziņas smaržiņas ar nosaukumu - "Sexy Pink" - šīs man ir uz trakām ballītēm :D ... Jā, tā noteikti ir ar mani... Rūgtākām dienām rūgtākas smaržas, trakākām - trakākas, un tamlīdzīgi... Bet ar smaržām vēl ir viens fenomens - jā, tieši "fenomens" ir tas vārds, kā es to nosauktu... Man smaržas ir ļoti lielā mērā saistītas ar atmiņām... Pat tagad ejot pa ielu, sajūtu garāmejošajai sievietei smaržas, kas man asociējās ar bērnu dārzu, jo tādas smaržas (senas! :) ) bija auzdzinātājai dārziņā... Bet lielā mērā es vairāk atceros smaržas tieši saistot tās ar smagākiem dzīves posmiem... Diemžēl... Laiku pa laikam jūtu, kādam vīrietim tādas smaržas, kādas ir bijušas, piemēram, bijušajam vīrietim manā dzīvē... Man tajā mirklī tirpas izskrien pār ķermeni un viss ataust atmiņā, tā kā laiks, kad mēs bijām kopā, būtu atgriezies... Līdz ar smaržām man pat šķiet, ka ataust atmiņā ne tikai pats tēls manā dzīvē, bet situācijas un mirkļi... Pat elpa uz mana ķermeņa, pat pieskārieni... Un tā notika arī šodien, kad cilvēks (šoreiz ne svešs, bet gan īstais), kas diemžēl vairs nav manā dzīvē..., pagāja garām un viņam bija tās pašas smaržas, kas mūsu skaistajos kopā būšanas mirkļos... Man likās uz mirkli apstājās sirds, un gar acīm melns sametās... Viss... Viss sāpīgais bija atpakaļ... Visas atmiņas... Viss labais bij atgriezies atmiņā tā, it kā sliktā pēc tam nebūtu bijis... Hmmm... tās tādas manas sajūtu pārdomas... :) Gan jau, ne man vienai smaržas ir tas, kas lielā mērā rada asociācijas par cilvēkiem mūsu dzīvē...
