Katrās attiecībās (kopš pašām pirmajām) esmu domājusi, ka šis vīrietis nu ir tas īstais un vienīgais un, nē es nespēšu nevienam citam tā atvērties, uzticēties, tomēr es esmu bijusi tā, kas attiecības pārtrauc. Domāju, ka precoties ir tieši tāpat - liekas, ka būsim kopā uz mūžu, bet lielākā daļa laulību beidzas ar šķiršanos, tad kādēļ mēs vispār vēlamies šo savienību? Naivi ceram, ka mūsu laulība izdosies? Tāpat arī šoreiz, neskatoties uz dažādām ikdienas domstarpībām (nereāli, ja to nebūtu) Viņš ir tas ar kuru esmu gatava sagaidīt vecumdienas, jo patiešām neviens cits nepazīst mani labāk. Un jā, es arī esmu viena no tām naivulēm, kas vēlas apprecēties, cerot uz laimīgu ģimenes dzīvi. Un kā ir ar Jums - precētām, neprecētā, attiecībās esošām?
