Dzīvojam savu dzīvi ikdienas - no dienas dienā, no rīta līdz vakaram, no vakara līdz rītausmai, no mirkļa uz mirkli, no smaida līdz asarai, no piedzīvojuma līdz garlaicībai, no bēdām līdz priekiem, no mīlestības līdz naidam, no dienas dienā... Tā iet un paiet dzīve, bet pa vidu tai ir mirkļi, kas liek apstāties un apkārt apskatīties, tie mirkļi liek kaut ko ieraudzīt, kaut ko saprast, tie liek kaut ko mainīt dzīvē... Te nu es esmu, nu man ir pienācis tas mirklis, kad ir kaut kas jāmaina. Īsumā – esmu skaistās attiecībās jau vairāk kā pāris gadus, man ir bezgala jauka ģimene ar saviem niķiem un stiķiem, bet par to es viņus tik ļoti mīlu. Man ir darbs, ir izglītība, ir šodienas stabilitātes sajūta, ka rīt būs ko ēst, mugurā vilkt un citus priecēt. Ir man paziņas, kur nelielā daļā var būt ir pat kāds draugs. Bet ne par to ir stāsts, ka man draugu trūkst, nē par to ne... Par to mirkli, kas dzīvē pienāk, kādam klusi, kādam kā ar bomi pa pieri! Ir laiks! Ir laiks kaut ko mainīt! Ja jau lietas un apstākļi nemainās, ir jāmainās pašam. Jā par to ir stāsts. Es sevī kaut ko sajutu, sajutu, ka man gribas, lai ir citādāk, lai ir savādāk... Es nevaru pateikt kā, bet zinu, ka ir kas jāmaina. Un to es darīšu, darīšu tagad un tūlīt, ar šo pašu mirkli, ar šo pašu dienu.
