(l) Augsti papēži, apspīlētas drēbas un perfekts grimms bija mana ikdiena, biežas foto sesijas, flirts un skaistas bildes. Es dievinājus savu attēlu, un jūtu, ka to nepeļ arī citi, bet tad atkal iestājās- klusums. Mans iekšejais velns ēd nost visu to labo, visu to ko biju sasniegusi. Kādu rītu es pamostos, iztīru zobus, sasienu matus astē, uzvelku necilas bezpapēžu čības un dodos uz pavisam vienkāršu darbu, sapņojot par pavisam citu dzīvi. Es atkal apstājos pie pašas virsotnes, kā parasti. Man pazuda spēks, es lēnām grimstu atpakaļ. Atlikusi vienīgi maza cerība - Es ticu! Viss no zila gaisa nokārtosies, es atkal gibēšu būt tā kas biju, tā kas vienmēr esmu gribējusi būt- īpaša un spilgta. Es esmu, bet slēpjos aiz noguruma maskas, bez kosmētikas, bez flirta un seksapīla. Ja vien kāds man pateiktu, kur pazuda mans prieks, vai tas ir vājums, kas nespēj pretoties velnam- vīrusam,kas indē manu tīcību un spējas? Tas mani ir pārvērtis par parastu, necilu un klusu. Tikai dažreiz spēju izlīst no šīs maskas, bet ar pēdējiem spēkiem, kaut zinu- es neesmu parasta! :-)
