Pēdējās dienas sanāk ļoti daudz domāt. Par dzīvi... par savējo. Par to, kāda tā BIJA. Nemelošu, ka toreiz (un arī atskatoties atpakaļ tagad) mana dzīve man patika daudz vairāk. Tajā bija prieks. Emocijas. Nozīmīgi man cilvēki, kuri man, vismaz it kā, rūpēja. Šķiet, ka esmu izaugusi.. nobriedusi - kļuvusi nopietna un... neinteresanta. Auksta. Jā, pēdējos gados ir bijis daudz pārbaudījumu, kuri norūda un uzaudzē to vienaldzības kārtu. Bet es tāda nevēlos būt. Gribu būt mīļa. Smaidīt. Smieties. Baudīt dzīvi... It kā vēlos to baltās lapas iespēju - sākt visu no sākuma, ar svaigām domām un jaunām pārliecibām... bet bail. :-| Agrāk nemaz nezināju, ko nozīmē baidīties. Bet tagad jau no domas vien par citādas dzīves varbūtību kļūst neomulīgi.
