Ir jau dienas vidus un saule Rīgā ir kārstāka par somu pirti, tādēļ es novelku Martas aizdoto jaku, atstādama balto blūzi un šortus, kurus es atvedu viņai no Anglijas, kad devos pie Mika krustmātes. Šīs atmiņas vēl vairāk mani pārliecina, ka rīkojos pareizi. Mēs ar Miku dzīvojam Albreta ielas dzīvoklī, kuru viņa vecāki nopirka, kā vidusskolas apsolvēšanas dāvanu savam mīļajam dēlam. Jā, naudas viņiem netrūkst. Es viņā ievācos tieši mūsu viena gada jubilejā, pirms tam es dzīvoju savas krustmātes dzīvoklī Brīvības ielā, jo pati viņa aizbrauca ar savu jauno mīļāko uz ASV. Un tgd veselu gadu dzīvokli īrē, kāds pārītis no Liepājas. Ding, dong. Piespiežu zvana pogu. Mazliet pārsrkien skudriņas pār ķermeni, bet sadūšojusies paceļu galvu. Miks atslēdz durvis, nepaskatoties uz mani aiziet apsēžas pie TV un iedzer alu. No pārsteiguma man visi vārdi no galvas izkrīt. "Mik, es vēlos tev izstāstīt.."mani pārtraukdams, Miks vēsā, bet ar laiku skaļākā tonī: "Kā paņēmi priekšā Ralfu skolas tornīti? Tad to jau es zinu." Pēkšņi sirdī kaut kas ieduras, smags un liels. Visi vārdi izzūd, karstā saule pārvērtās melnākajā naktī. "Lūdzu piedod, es biju iedzērusi par daudz šampanieša un viņš bija tik uzmācīgs.." Miks strauji pielec kājās un skaļā balsī grieztos skatīdamies atcērt: "Ha! Un tu joprojām man melo! Divus gadus mums ir attiecības un viss ir tik skaisti, līdz es kā labs draugs aizbraucu tev divos naktī pakaļ un tevis nav! Tikai piedzērusies Elza ielec manā mašīnā un sāka runāt, labi vien, ka sāka runāt", beidzot viņš pienāk man tuvāk un ieskatās acīs " tu biji mana sapņu meitene, viss man tevī patika, un tad es desmit minūtēs sapratu, cik akls es biju divus savus dzīves gadus." Es jūtu karstumu galvā, rokās, jūtu kā mana sirds tiek šķaidīta un tomēr es atveru muti un saku: "es ļoti to nožēloju, es nekad neesmu gribējusi sāpināt tevi". Viņš sāk smieties un tad viņa seja kļūs sarkana no dusmām un cieti izlauž vārdus no sevis: "Kā, lai es zinu, ko tu nožēlo un ko ne! Es vairs neticu nevienam tavam vārdam. Tu neesi vairs tā Samanta, kuru pazinu. Un zini, kas ir pats skumjākais, ka tās Samantas nemaz neesot! Tas ir tā pat, kā pamosties un saprast, ka tas bija tikai sapnis." Viņš paņem no galda savu maku un ar sašķobītu seju, saktoties manī, izmet: " Es tevi nepazīstu, tu esi kaut kas pretīgs un netīrs". Bam! Aizcērtas durvis. Iestājas klusums. Es nokrītu ceļos. Jūtu asaras slīdam no acīm. Es iekliedzos cik vien skaļi varu un ar asaru šalti nokrītu uz baltā paklāja... Viņš neatnāca ne šodien, ne rīt.
