Metos cauri kāpām ātrāk, ātrāk pie jūras, koki viens pēc otra aizskrien man garām un es minos cik spēka, lai tiktu līdz ceļa galam. Var ar katru brīdi redzēt vairāk un vairāk zilās debesis līdz beidzot ceļš beidzās, es nobraucu pa celiņu un smiltīm sākoties es nometu riteni, un sastingstu.. nezinu ko darīt, skriet līdz pašam jūras krastam vai palikt te pat. Es zinu, ka esmu tik tuvu, bet neko nevaru iesākt, tāpat kā ar tavu sirdi. Es ieraugu šūpoles, skrienu līdz tām nedomājot par to, ka riteni jeb kurš garām gājējs varētu paņemt. Iesēdusies šūpolēs ir tikai viena doma – augstāk un augstāk. Es šūpojos cik spēka, lai atkal sajustu tos taureņus vēderā no augstuma. Vējā matu šķipsnas ārdās nevaldāmi, tās glāsta manu kaklu un ieskrien mutē, bet es tik šūpojos un šūpojos. Gribas no augstuma ielekt mākoņos kā dūnu gultā, gribas aizlekt līdz horizontam līdz Spānijai, kur varētu ātri iegriezties karstajās dejās un aizmirst par apstāšanos. Es lēni pārstāju šūpot kājas un ļaujos ritmam, kas ar laiku samazina ātrumu līdz beidzot apstājas manas domas, vējš, sapņi. Uzaust izdarītais. Es aizbraucu pie Martas, manas draudzenes. Viņa dzīvo Saulkrastos ar savu draugu Tomu jau četrus gadus. Marta nav tikai parasta draudzene, viņa ir mans balsts, kad es sāku lidināties pa mākoņiem,viņa ir tas cilvēks, kas nav aizstājams. Marta atskrien aizelsusies pie manis: "Kas tad īsti notika, ka nakts laikā meties cauri Rīgai pie manis?". "Salidojums" es noliekušos galvu nopūšos un ar kājām glāstot smiltis ar sāpēm piebilstu "Ralfs". Marta ievelk dziļu elpu un paskatās uz zilo jūru un rīta saules stariem negribēdami saka: "Es zināju, zināju, ka tu nespēsi..". Pēc lielas klusuma pauzes viņa ierunājas: "Kas tagad būs ar Miku? Viņam domā nestāstīt?". "Nezinu, kas ar viņu. Varētu vienkārši aizmirst." es pieceļos un pašpārliecināti sakot dodos uz riteņa pusi, un dzirdu Martas smieklus: "Ha! Tu taču nedomā atkal aizmirst cilvēku ar kuru esi pavadījusi divus savus dzīves gadus dēļ kaut kāda pretīga jaunības trakuma puišeļa? Samant, tu nevari bēgt no tagadnes, tu vairs nevari bēgt no cilvēka, kurš tevi mīl." Man asaras sagriežas acīs, jūtu savu pulsu pieaugam: "Es nevaru vairs atgriezties pie pie viņa. Es labāk bēgu bez iemesla nekā saku acīs to patiesību." Marta nopietna attriec: "Labāk likt viņam mocīties no nezināšanas nekā pateikt to, ka nogāji greizi? Tu esi gļēva! Mīļā, paklausi vienreiz mani, aizbrauc un pasaki,kas bija, jo viņš tev var piedot un viss būs labi, bet ar Ralfu nekas vairāk par pliku seksu nesanāks." "Aizdosi mašīnu uz vienu dienu? Man prāts jāizvēdina." es jau nosvērti skatos uz draudzeni un gaidu viņas atbildi. Marta nopūšas un izvelk no kabatas atslēgas: "Labi, izvēdini. Bet es nezinu, ko ar tevi, lai iesāku." Es iekāpju mašīnā un traucos pretī vējam uz Ainažu pusi, pati sev galvā sacīdama "Samanta, tu zini, kas tev ir jādara tagad."
