Man šodien patriotiski nacionālistisko domu vakars - Prāta Vētras mūzika, Elsberga dzeja un burciņa paštaisīta ābolu biezeņa ar kanēļa šķipsniņu. Un domas. Arī asaras. Bet ne jau savējās, ne jau par sevi vien. Par visiem. Par visiem, kuri šeit dzīvo, kuri šeit ir dzīvojuši un miruši, kuri ir cīnījušies un raudājuši. Citādi kā šodien to daru es... Kas mums liek aizmirst savu mīlestību un doties prom? Kāds ir TAS galvenais motīvs? Labāka dzīve vai, kā būtu pareizāk - labklājīgāki dzīves apstākļi?.. Kas ir tā škala, kurā mīlestību un cieņu var iemainīt pret naudu un svešumu?.. Citējot Akurāteres dziesmu: "Mana tauta, tā nīkst visās pasaules malās, Pat savā zemē tā neaug kā nākas. Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs Visai latviešu tautai, Saved to mājās pie Daugavas krastiem".. Saved to mājās. Ehh. :-|
