Eh, nu jau kuro dienu sēžu mājās viena un domāju par visvisādām morālām vērtībām, prioritātēm. Arī es esmu viens no cilvēkiem, kas "saprot ko pazaudē, tikai tad, kad pazaudē pavisam". Bet uzreiz rodas jautājums - kāpēc mēs tādi esam? Es vienmēr esmu bijusi sludinātāja, kas saka, ka draudzība starp puisi un meiteni var pastāvēt. Nevis vienkārši "čomiskas" attiecības, bet labākie draugi. Sapratu, ka tas tomēr nav iespējams.. Un ja kādai no jums, meitenes, tas burvīgi sanāk, es jūs patiešām no sirds apsveicu un apbrīnoju. :-)
