Un viņa man pajautāja: "Kāpēc Tu slēpies aiz maskas? Aiz neīstām emocijām? Kāpēc? Vai tiešām vairs nespēj smaidīt tā - no sirds? Tā pa īstam? Un kā ar smiekliem? Tu smejies tikai tāpēc, jo ir jāsmejas? Vai arī tavi smiekli ir mākslīgi? Varbūt viss, ko Tu dari ir mākslīgs... Tavs smaids, tava sirsnība, tavs prieks un tavas bēdas... viss! Viens vienīgs teātris!" Es aprāvos un atbildēt nespēju. Bet es padomāju. Un zini - arī izdomāju. Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc? Tāpēc, jo man nav vajadzīgi tie salkanie vārdi, kas "it kā" uzmundrina. Turies. Viss būs kārtībā. Esmu ar tevi. Jā, ir jauki ko tādu dzirdēt, bet... vai tas palīdz? Tev varbūt jā, man - nē! Es vāros savā sulā. Slēpjos aiz maskām. Es cenšos savaldīties un... pati sevi uzmundrināt. "Marisa, Tu to vari. Tu esi stipra. Celies un ej!" Nē, mani smiekli nav mākslīgi. Smaids - tikai dažreiz. Es cīnos ar savu iekšējo es. Ar to nelabo, kas manī mīt. Ar to, kas mani spiež pie zemes. Ar riebīgo Marisu. Domā depresija? Nē. Ne tuvu tai. Tikai - tikšana skaidrībā pašai ar sevi. Teātris? Mana dzīve ir kā skatuve uz kuras es, kā aktieris, tieku kritizēts. Celts gaismā un tad nomests tumšākajā bedrē. Bet es turpinu spēlēt. Tā ir mana dzīve. Mana dzīvība - mana spēle...
