Es ticu cilvēkam savam, viņš noteikti kaut kur ir, nezinu tikai, cik gadu, cik jūru, cik jūdžu mūs šķir... Bet es gaidu un zinu - pat ja jāslīkts man būs,...atnāks pēdējais vilnis, kopā, lai samestu mūs!
Ahh, skaisti vārdi! (l)Tikai dažreiz uznāk maza bezcerība, ka neveicas mīlas lietās un liekas, ka neesmu radīta īstai, abpusējai mīlestībai... :-(bet būs jau labi un ļoooti labi,tikai mazliet jāpaciešas un tas īstais un vienīgais atnāks, kad vismazāk gaidīšu! :-)
Mani galīgi uznesa uz baigā viļņa šitās rindas :-) apzināties to, ka kaut kur pasaulē tagad ir tas viens vienīgais un īstais un nenojaust vēl, nedz kā viņš izskatās, ne ko domā, ne viņa raksturu. tas ir tik dīvaini bet reizē aizraujoši (l)
