Man nepatīk šī sajūta. Sajūta, kad it kā zini, ka vajadzētu kaut ko apēst, jo sen nekas nav ēsts, bet mutē neko iedabūt nevar. Sajūta, ka jebkurā filmā kādā aizksutinošākā brīdī nāk raudiens, kaut parasti filmās īpaši neraudu, sajūta, kad nekam īsti neredzu, jēgu un visu laiku pavada tāda nomāktības sajūta. Es zinu, kas pie tās vainīgs, bet šobrīd es neko nevaru mainīt. Es tikai saprotu, ka mums vienmēr un visur jānovērtē to kas mums ir. Un nevis tikai jarunā, ka mēs novērtējam, bet tiešām JĀNOVĒRTĒ! JO ir reizes, kad notiek kas cits un mēs saprotam, ka bija tacu tik forši, bet mēs to īpaši neovērtējām. Daudzi sūdzas par rutīnu utt., bet padomājiet ir tacu gadījumi, kad jūs pēc tās rutīnas ļoti ilgojaties. Bet es nesūdzos. Nekad tacu nevar zināt, kas būs nākotnē. Tur var būt jebkas- gan kaut kas labs, gan kaut kas slikts. + obligāti jādomā labas domas, jo domājot sliktas domas, mēs tikai piesaistām vēl sliktās domas. Un laikam jau tas pašlaik ir tas grūtākais- domāt labas domas, būt optimistam un galvenais neuztraukties un nepārdzīvot, kad galīgi prāts uz to nenesas.
