Pēdējā laikā arvien vairāk dzirdam jautājumu - kāpēc tik daudz sieviešu, neskatoties uz to, ka ir skaistas, gudras un čaklas, tomēr nespēj atrast sev piemērotu partneri un dzīvo vienas? Vai tiešām vaina ir jāmeklē kur dziļāk - jādodas pie psihologa un jālūkojas pēc kādas sen aizmirstas bērnības traumas? Man arī nav bail, ka mani kāds varētu uzskatīt par stipru, jo es tāda patiešām esmu, un vai tas ir kāds grēks? Bet tik un tā, ja esmu dominējoša un man ir tendence nomākt cilvēkus ar savu enerģiju, tad, ja vēlos būt ar to otru kopā, man ir jāmēģina sevi kontrolēt, un tas attiecas uz attiecībām starp cilvēkiem neatkarīgi no dzimuma, tas var attiekties arī uz manām draudzenēm. Bet šajā ziņā sevi ir jāpaanalizē. Tāpat pilnīgi droši var teikt, ka Latvijā sieviešu - skaistu, gudru, ņemamu - ir vairāk nekā viņām adekvātu partneru, nevis sugas pārstāvju kā tādu. Ja sievietei ir beigušās attiecības un viņa ir sapratusi, ka tā bijusi viņas jaunības kļūda, neprāts, un tagad viņa zina, kas viņa ir un ko grib, viņa ir atvērta. Bet tie vairs nav skrējieni pa klubiņiem meklēt izmisumā jebkādu eksemplāru, jo tur var dabūt partneri naktij. Bet šī sieviete grib veidot attiecības un jau ar domu, ka ienāk ar stabilu vērtību un ir arī gatava kaut ko no tā atvēlēt otram cilvēkam, līdz ar to gaidot ko līdzīgu pretī. Bet kur tad šie devēji un ņēmēji ir? Vīriešiem ir tendence baidīties no sievietes prasībām. No vienas puses, viņiem tas imponē, no otras puses, viņi ir tādi kā apslinkuši, sieviešu apčubināti un negrib vairs piepūlēties. Viņš labāk paņems zaķi, kuram dzīvi regulēs viņš, nekā tādu zaķi, ar kuru kaut kas ir jāsaskaņo un jāsadarbojas. P.S. kādu ilgāku laiciņu atpakaļ es pati ļāvos COSMOPOLITAN rakstam par brīvām sievietēm un mani varējāt redzēt žurnāla lapās... Bet vai no tā laika līdz šim ir kas mainījies!? O! JĀ! :-D
