Paldies par iespēju novadīt vienu mācību stundu pirmajā klasē. Dažam tā varbūt bija tīrā izklaide, citam savukārt treniņš iespējamai nākotnei. Tāpēc arī uztraukums dubultlielāks nekā jebkur citur. Un tad es tā padomāju - kas tad mācīs tos mūsu mazos ķiparus ja ne mēs paši? Mašīnas? Datori? Skolotājs būs vajadzīgs vienmēr. Bērniem, bērnu bērniem...bet kas notiek ar izglītības sistēmu pašlaik? Saprotams - sēžot ādas krēslā un pārskaitot tūkstošu savā kontā, nožēlojams pedagogs kādā skolā ir pēdējais, par ko cilvēks domā. Nu jā..bet kas būs ar bērniem un viņu izglītību? Tikai tur, klases priekšā stāvot, es sapratu, cik tas ir smalks darbs ar neskaitāmām smalkām īpatnībām un niansēm. Mazie bērnuki katrs ir tik atšķirīgs, katram no tiem ir vajadzīga atšķirīga attieksme un pieeja. Ziniet, tā ir neaprakstāma sajūta, kad mazs meitēns, kārtīgi salicis rociņas uz galda, uzticīgi skatās un klausās tevī, sarunājās, domā līdzi. Nav labākas sajūtas, kad kādam tu esi autoritāte, kad kāds maziņš cilvēciņš grib noiet tos pāris metrus tev pie rokas :-)
