Var jau melot sev un teikt, ka viņš ir ideāls un attiecībās viss ir lieliski. Nē, mani kaitina tas, kā viņš ēd, kā viņš čammājas no rīta, kaitina, ka knibina mani nepārtraukti un ka sēž tik daudz pie datora; ka nevar iztikt bez ziņām, ka gudri spriedelē; ka bārstās ar laipnībām un pārspīlē. Nepatīk nerēķināšanās, pārliecība, ka viņš nekad ne par ko nav vainīgs. Un viņš jau arī nav! Viņam vienmēr ir argumenti, kāpēc. Bet, ja aizietu no viņa [vai viņš no manis], es bez viņa nevarētu. Jo arī labāka par viņu nav. Bet šodien tas izskanēja...Es pateicu, lai laiž mani vaļā, lai beidz mani mocīt. Un viņš atbildēja - "ok, varbūt tā arī būs labāk, pietiek vienam otru mocīt, žēl, ka mums nesanāca, no sirds žēl..." Viss ir beidzies? Es taču pati to gribēju, bet kaut kā nejūtos laimīga... Pēc ~2h būšu mājās. Es negribu mājās. Es tik ļoti negirbu viņam skatīties acīs un izlikties, ka to neesam pateikuši...
