Vakar tā arī vairs nerunājām pēc viņa pēdējās neticības lēkmes... tā arī aizmigu gultā bez viņa un pamostoties pamanīju, ka viņš nakti ir pavadījis uz dīvāna. Esmu par lepnu, lai ietu un teiktu - piedod - sevišķi tad, ja neesmu vainīga un negribu ļaut, ka man kāpj uz galvas :( galu galā ne jau es izvēlējos gulēt uz dīvāna un ne jau es viņam liku tur gulēt. Bet tik un tā - tāda pagalam draņķīga sajūta :-/ Drīz sāksies kaut-zeme-mani-aprītu laiks... Jāsaņemās. Zinu. Bet kā? ja attiecībās ir vajadzīgi divi motoriņi...
