Biju tikko pabeigusi augstskolu un zināju, ka tikai tagad mana dzīve un karjera sāksies pa īstam. Biju jau darba meklējumos, izsūtīju CV uz attiecīgajām darba vietām un man pašai par izbrīnu lielākā daļa no tām mani sauca uz darba interviju. Aizgāju uz trīs daudzsološākajām darba intervijām un atlika vien izlemt man pašai.
Diemžēl pašā vasaras sākumā cietu avārijā, nācās 2 nedēļas pavadīt gultas režīmā un atlikušo vasaru dzīvot mierīgi un apdomīgi. Vecāki mani pierunāja atteikties no visiem darba piedāvājumiem un atsākt meklējumus septembrī. Mēnesi pavadījusi vecāku aprūpē izlēmu, ka man vajag atpūsties vienai un kārtīgi apdomāt savu nākotni un ko tad es pati īsti no tās vēlos. Atcerējos, kādu ļoti mājīgu viesu māju klusā un mierīgā vietā pie jūras. Bija iespēja noīrēt arī mazākus namiņus tai apkārt. Tad nu nolēmu uz nedēļu doties uz turieni, sakopot domas un rast skaidrību. Pirmo nakti pavadīju šūpuļtīklā, klausoties jūras šalkoņā. Nākamajā dienā pamanīju, ka uz blakus namiņu, kas atrodas nepilnus 20 metrus tālāk no namiņa, kurā mitinājos es, ir atbraucis vēl kāds. Nodomāju: "Nu tik vien man bija tā miera un klusuma...". Par cik bija ļoti karsta vasaras nakts, vienā apakšveļā sēdēju ērtajā šūpuļkrēslā un lasīju kādu romānu. Pēkšņi radās sajūta, ka kāds mani vēro, bet nepievērsu uzmanību, jo kurš gan meža vidū pie jūras varētu mani vērot. Pēc laika šī sajūta mani nepameta, pacēlu acis no grāmatas un pamanīju, ka pie pretējā namiņa loga stāv kāds vīrieša siluets, neko vairāk nevarēja redzēt. Nenoliegšu, ka tajā brīdī man palika neomulīgi, aizslēdzu durvis, izslēdzu gaismu un devos pie miera. Nākamajā rītā pamodos ar šo pašu domu galvā, tāpēc devos ārā ar lielu ziņkāri uzzināt, kas ir šī blakus namiņa iemītnieks. Bet nekā, šis noslēpumainais vērotājs nebija nekur redzams. Nodomāju, ka mani uzmundrināt spēs dzestra rīta pelde. Uzvilku peldkostīmu, paņēmu dvieli un devos uz jūas pusi. Nonākot pie kāpām pamanīju, ka kāds peldas. Par cik mēs bijām vienīgie, kas šajā vietā dzīvo, nodomāju, ka tas ir noslēpumainais vērotājs. Es vēroju viņu no kāpas augšas, kad viņš pacēla galvu un ieraudzīja mani. Šādi mēs lūkojāmies viens uz otru vismaz 3 minūtes, kas tajā brīdī likās kā 3 stundas. Nenoliegšu, ka, vismaz no augšas, šis vīrietis izskatījās ļoti pievilcīgs, vecāks par mani, ar skaistu un trenētu miesasbūvi. Es nesaņēmos, lai nokāptu lejā.
Pienāca vakars un es ar maza bērna nepacietību nevarēju sagaidīt, vai arī šovakar viņš atkal mani vēros? Uz brīdi piemirsusi par šo svešinieku, es nolēmu sakārtot savu istabiņu. Piegāju pie loga, lai aizvērtu aizkarus, un pamanīju viņa skatienu - šoreiz viņš sēdēja un lasīja grāmatu, bet redzēju, ka viņa acis ir pievērstas man. Tagad skaidri varēju redzēt viņa seju, un jā, viņš bija sasodīti pievilcīgs. Nolēmu aizkarus netaisīt ciet. Neticami, bet šīs neomulīgās sajūtas un bailes bija pāraugušas iekārē. Nolēmu izaicināt likteni. Veltīju svešiniekam skatienu un devos ārā. Apsēdos pie ugunskura un iekūru to. Pēc neilga brīža aiz muguras sadzirdēju soļus. Viņš atnāca, apsēdās man pretī un patīkami nosvērtā balsī pajautāja, vai drīkst man pievienoties. Es pamāju ar galvu, neko vairāk tajā brīdī nespēju izdarīt. Kādu brīdi pasēdējuši viņš pajautāja, vai nevēlos nopeldēties. Nezinu, kas tajā brīdī notika manā galvā, bet es piekritu. Nodomāju, ka nu jau tālākais scenārijs ir pavisam skaidrs. Bet nekā, mēs nopeldējāmies, neko daudz nerunājot, bet tieši šādas sajūtas man bija vajadzīgas. Uzkāpuši atpakaļ augšā, mēs draudzīgi atvadījāmies. Stāvēju pie sava namiņa durvīm ar mazu vilšanās sajūtu, šortu kabatā meklēju atslēgas. Ejot iekšā, man no aizmugures virsū uzgrūdās virsū viņš. Spēcīgi satverdams vidukli, viņš mani skūpstīja tik kaislīgi kā neviens to nekad nebija darījis. Es atbildēju ar to pašu un pārējais aizpeldēja kā sapnī. No rīta pieceļoties nudien nesapratu - tā bija realitāte vai sapnis. Ieraudzījusi atstāto zīmīti uz galda, sapratu, ka viss bija pa īstam. Tajā viņš bija uzrakstījis savu e-pasta adresi, lūdzot vēl kādreiz mani satikt. Izejot ārā redzēju, ka viņa mašīna vairs nebija. Atlikušās dienas pavadīju pāris metrus virs zemes.
Braucot mājās visu ceļu domāju par notikumu ar noslēpumaino svešinieku - jā, es pat nezināju viņa vārdu. Skatījos uz viņa atstāto zīmīti nolēmu, ka šim piedzīvojumam ir jāpaliek tādam, kāds tas ir un jebkāds turpinājums var sabojāt šī brīža sajūtas. Gribēju, lai tādas tās paliek vienmēr. Lapiņu izmetu pa automašīnas logu.
Kad vasara beidzās, bija laiks atkal pievērsties darba meklējumiem. Paziņa man pateica par brīvu vakanci kādā ļoti prestižā uzņēmumā. No rīta saposusies devos uz darba interviju. Ejot iekšā darba devēja kabinetā es gandrīz paģību. Tur viņš sēdēja, mans noslēpumainais svešinieks. Viņa acīs arī bija manāms pārsteigums, bet viņš lieliski spēja noslēpt jebkādas emocijas. Protams, darbu es dabūju un nu jau aprit gads, kopš tur strādāju. Ar šo svešinieku jeb darba devēju man nav pārāk ciešas attiecības, jo šķiet, ka mēs abi no tā baidāmies. Taču ik dienu starp mums ir spēcīga spriedze un zinu, ka jebkurā brīdī kāds no mums to neizturēs.
Sofija (24)
