Kādus noslēpumus glabā Tavs tālrunis?

Pikantas sarunas, skaistāko piedzīvojumu fotogrāfijas un sirdi plosošas īsziņas – ko tikai visu neglabā mūsu telefoni! Reizēm šķiet, ka tālrunis ir īsta noslēpumu vācelīte, kas zina vairāk nekā Tava labākā draudzene.

Kā liecina Samsung La Fleur veiktais pētījums*, puse aptaujāto Latvijas sieviešu dievojas, ka savos viedtālruņos neglabā neko kompromitējošu vai slepenu. Tomēr mēs atļaujamies to apšaubīt, jo zinām, ka savu dzīvi bez mobilā tālruņa vairs nespējam iedomāties.

Atklāj mums, kādus noslēpumus glabā Tavs tālrunis, un, iespējams, tieši Tu balvā saņemsi jaudīgo, kompakto un sievišķīgo Samsung La Fleur GALAXY S III mini! Tavu stāstu gaidīsim līdz 13. martam. 14. martā īpaši izveidota Cosmopolitan žūrija izvēlēsies uzvarētāju. Šī stāsta autore turpmāk savus noslēpumus varēs uzticēt lieliskajam Samsung La Fleur GALAXY S III mini!

*Samsung La Fleur aptauju februāra sākumā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā veica pētījumu aģentūra „Compass”, internetā aptaujājot 1500 sieviešu – viedtālruņu lietotāju vecumā no 18 līdz 40 gadiem.

Konkurss noslēdzies! Apsveicam konkursa uzvarētāju Ingu, kura mums iesūtīja stāstu „Telefons, kas mainīja visu...”. Ar Ingu sazināsimies personiski! Lūk, konkursa uzvarētājas stāsts:

„Telefons.. hmm .. agrāk neuzskatīju to par neko svarīgu, vismaz neko vairāk kā saziņas līdzekli – sms nosūtīšanai, zvaniem. Ak jā, un vēl kā modinātājs agrajos tumšajos ziemas rītos, jo pavasarī un vasaras saulainajos rītos varu pamosties vēl pirms modinātājs sācis savu rīta skaļo uzdevumu.

Mans stāsts sākas apmēram 14 garus gadus atpakaļ, kad vēl visi priecājāmies par visparastākajiem mobilajiem tālruņiem ar polifoniskām melodijām – es kļuvu par laimīgo Nokia 6510 īpašnieci (ar zilo ekrāniņu).

Tajā laikā mācījos 9.klasē un visu manu uzmanību piesaistīja mans klasesbiedrs. Iemīlējos. Biju laimīga, jo pēc kāda laika arī puisis sāka man pievērst uzmanību, sadraudzējāmies un skolā mūs visi sāka uzskatīt par romantisko pārīti. Staigājām rociņās, kopā bastojām stundas, kopā mācījāmies, kopā gājām uz tusiņiem. Lidojām pa gaisu un bijām laimīgi un priecīgi par visu, ko dzīve tajā brīdī sniedza, izņemot vecāku attieksmi. Mani vecāki, man nesaprotamu iemeslu dēļ nevēlējās pieņemt puisi un centās visvisādi ierobežot mūsu tikšanās reizes, jaucās mūsu attiecībās gan ar labu, gan ar ļaunu, kolīdz juta, ka plāns mūs izšķirt, nestrādā. Visbeidzot izdevās.. lai gan tas bija saistīts ar vēl kādu nepatīkamu notikumu un mana ģimene pārcēlās uz dzīvi no mazpilsētas uz Rīgu. Savu veco mīļo Nokiju es pazaudēju pēc vienām ģimenes viesībām (vismaz tā es toreiz domāju), un savu mīlestību centos aizmirst, jo iesaistīts tajā visā bija spīts. Ja vinš man nepiezvanīs un nelūgs piedošanu, es pati viņam nemūžam nezvanīšu pirmā (cik es toreiz biju liela muļķe!) Un tā arī visa skaistā draudzība un pirmā mīlestība pagaisa, kontakti ar bijušajiem draugiem no tālās mazpilsētas izplēnēja, uzradās jaunas paziņas, draudzības, vidusskola ar jauniem pārbaudījumiem, augstskola, pirmais darbs... Bet visu laiku jutos kā ne savā ādā. Visus pielūdzējus salīdzināju ar savu pirmo, vienīgo mīlestību. Un neviens nespēja būs viņam konkurents. Tā es arī driftēju bezsvara stāvoklī tālāk pa savu dzīvi un gaidīju brīnumu.. bet brīžiem neko vairs necerēju.

Pirms 4 gadiem, iepērkoties Rīgas centrāltirgū, grozoties gar dārzeņu un augļu stendiem es atkal, droši vien, pateicoties kādam veiklo roku amata pārstāvim, pazaudēju savu jauno Samsung SGH X670. Biju ļoti uztraukta, jo līdz ar telefonu pazaudēju daudz dažādas privātas lietas- kontaktus, ziņas, plānotāju, utt.. Vakarā, tiekoties ar vecākiem nespēju slāpēt asaras, bet tā kā jauna telefona iegādei uzreiz nebija lieku līdzekļu, mamma, pārcilājot kastes un piedāvājot pagaidu variantu, atdeva manu veco jaunības dienu Nokia! Tam vēl bija saglabājusies uzlīmīte- sirsniņa, ko mans sirdsāķītis pats literatūras stundas laikā uzlīmēja manam mazajam mobilītim. Sirds salēcās, ieraugot veco mazo Nokia.. tas atgrieza manas domas pagātnē, un īpaši cenšoties neizrādīt uztraukumu, steidzu atvadīties no vecākiem un ātri devos uz savu miteklīti, kur, nenovilkusi mēteli iekritu dīvānā un ar lielu cerību centos to ieslēgt, bet, protams, tā kā mazais nīkluītis bija nogulējis kastē veselus 10 gadus!- mazais mironītis pieprasīja ēst. Pieslēdzu aši pie rozetes, sagatavoju jauno sim karti un nesagaidot pilnu uzlādēšanos sāku spiest pa mazajām podziņām. Uhhhhhh....... visas īsziņas saglabājušās! Ar asarām acīs sāku lasīt vienu pēc otras, atsaucot atmiņā laimīgos brīžus. Un tad apstājos pie vienas no pēdējām īsziņām, kas man šķita nepazīstama. Atvērta.. tomēr es pati šo īsziņu nebiju lasījusi.

Romeo un Džuljetas liktenis? Tik pat kā.. īsziņu mans mīļotais bija nosūtījis tajā laikā, kad gaidīju pirmo atvainošanās soli no viņa. Viņš to bija izdarījis! Un arī nākošajā, aiznākošajā īsziņā.. pēc konteksta sapratu, ka bija mani izmisīgi centies sazvanīt (satikt nevarēja, jo bijām ar ģimeni pārvākušies uz Rīgu, adresi viņš neuzzināja), bet kāds visu laiku bija metis klausuli nost. Viņš bija padomājis, ka es... ( Uz to brīdi savu telefonu jau biju „pazaudējusi”, vien nezināju, ka tas ir nokļuvis vecāku ķepās) un pēdējā sms ziņā vārdi grieza kā ar nazi.. Lepna Tu esi.. bet Tevi mīlēšu vienmēr. Un viss. Tā bija pēdējā ziņa.

Mana sirds, izlasot, sašķīda miljons mazās lauskās.. Kāpēc liktenim vajadzēja izspēlēt tik ļaunu joku? Bet varbūt tā bija mācība vai iespēja iepazīt sevi, saprast savas patiesās jūtas? Es viņu atradu draugos.lv.. Par neticamu laimi- šis mirklis nebija par vēlu. Tagad esam kopā, laimīgi precējušies un mūsu ģimenē aug maza mīļa meitiņa peciņa ar tēta actiņām, zelta matiņiem. Bet vecais Nokia uz mūsu kāzu spilventiņa (uz kura bija gredzeni) lepni stāv sekcijā goda vietā. Tā ir mūsu laimes atslēdziņa.

Tagad mana attieksme pret mazo taisnstūrveida elektronikas brīnumu- mobilo telefonu ir krasi izmanījusies, Esmu sapratusi, ka tas nav tikai saziņas līdzeklis, Tas ir mūsu dzīves sastāvdaļa- arī tajos laikos, kad vēl nebija tik advancēti kā šobrīd. Tas spēj radīt, glabāt un atklāt tik lielus noslēpumus, kas var izmainīt mūsu dzīves vienā mirklī.

Šobrīd mans pēdējais telefons ir mans dzīves organizators- draugs, kas parūpējas par saziņu ar ārpasauli, ne tikai sms, zvani, bet arī internets ar visām plašajām iespējām- vienmēr visu zināt, nenokavēt, noskatīties , piedalīties- viss ir iespējams ar mazā brīnuma palīdzību, vairs pat dators nespēlē tik lielu lomu. Esmu vienmēr uz viļņa! Mana izklaide- spēles, mūzika, radio, fotografēšana (telefons glabā arī dažus jaukus pikantus foto), iepirkšanās interneta veikalos, biļešu rezervēšana (autobuss, teātris, kino). Telefona seja ir mana ģimene- kopīgais smaidīgais screen-foto katru brīdi un dienu dara mani laimīgu. Atliek vien sargāt un lolot savu mobilo- jo tas ir daļa no mūsu ģimenes un laimes.”

Meiteņu stāsti

Ieva, 11.03.2013 14:41

Mana mazā grāmatiņa – telefons

Mazs, bet pietiekami smags, ne īpaši jauns, bet izturīgs un tomēr ļoti, ļoti vajadzīgs. Tāds ir triju bērnu māmiņas telefons, kas reizēm kalpo arī kā rotaļlieta, ja braucot mašīnā nevar mazo nomierināt. Tieši šī mērķa dēļ, man vīrs uzdāvināja pēcskata ārkārtīgi necilu, bet triecina un mitruma izturīgu telefonu, nu jau šķiet pirms kādiem diviem gadiem.
Pirmajā mirklī šķiet, ka neko jau tādu noslēpumainu šis aparātiņš nevarētu uzgalabāt, kādi gan noslēpumi var būt precētai sievietei? Bet ja godīgi man nemaz nepatiktu ja kāds, pat tuvs cilvēks izdomātu lasīt informāciju ko galabā šī kastīte. Patiesībā, kad lasu jau apmēram divus gadus vecos sms, saprotu, ka tikai no tiem vien var uzzināt visus galveos manas dzīves notikumus.
- Ziņas no darba devēja- tātad sniedz skaidru priekštatu par manu darbošanos.
- Mīļi vārdi no vīriņa, kad viņam vienkārši darbā kļuvis skumīgi, vai kad viņš devies kādā garākā komandējumā- tātad informācija par manu personisko dzīvi
- Satraukumiem pilna sarakste ar manu mammu par mazbērnu ikdienu un slimošanām- Tātad informācija par manu ģimeni.
Tie tiešām ir noslēpumi, kurus es negribētu rādīt svešām acīm. Telefons ir mana mazā grāmatiņa. Reizēm, kad kļūst skumji, vai vienkārši iegribās parunāties ieskatos tālruņa katalogā un atrodu savas mīļās draudzenītes nummuru, lai jau pēc mirkļa jautri čalotu par ikdienas sīkumiem. Un tagad vēl caur internetu paveras ceļš uz visu plašo pasauli, telefons jau sen vairs nav tikai telefons ar ciparnīcu, tā ir maza noslēpumiem pilna grāmatiņa. Glabāsim savus noslēpumus.
Ar pasarīgiem sveicieniem!
Ieva

Karina, 11.03.2013 15:27

Labdien.Mans telefons man vienmē ir lidz-manā somā,kabatā,nevaru iedomāties ka agrāk varēju dzīvot bez ta.Agrak gan bija *parasts*telefons,bez foto,i-neta,video un visādiem jauniem izgudrotājam funkcijam,kas padara dzivi vel vieglāku,interesantu,noslēpumainu,skaistu un noteikti taupa musu *zelta laiku*.
Mans telefons glaba Vissvarīgāko noslēpumu manā mūžā,manas Meitiņas piedzimšanu,pirmās Viņas dzīves sekundēs,*Dzīves izbrīnu* Viņas sejiņa,Viņas lielās acis,pirmo kliedzienu,Viņas *pirmo fotosesiju*:):):)
Mani ar Viņu!
Paldies,ka tu man esi un nepievīli mani dzīves vissvarīgākajā notikumā!

Anita, 11.03.2013 12:37

Ieinteresēja mani virsraksts par to kādus noslēpumus glabā mans telefons.... oiiiii... pat nezinu ar ko lai sāk.
Nu viens no vissvarīgākajiem ir manas paroles bankas, interneta vides.... tās ir šifrētas, un tikai es zinu ko kas nozīmē, tālāk ir visas manas piezīmes diētas laikā sākot ar ikdienas mērijumiem un beidzot ar manam iknedēļas atkailinātajām fotogrāfijām, ir arī pikantākas fotogrāfijas bet tās vairs ne uz diētu attiecināmas, bet gan fotogrāfētas ar nolūku iepriecināt vīru, kurš ir jūrnieks un atrodas reisā. Tāpat ir ari bildes no mana mīļotā vīrieša. Tas viss protams ir dziļi noslēpts lai kāds kas paņem manu telefonu rokās netīšam neatrod. Tie laikam ir mani visdziļākie noslēpumi kas glabājas mana telefonā.
Visu pārējo (klačas sms, telefona numuri, kalendāra piezīmes, dzimšanas dienas, varda dienas, bērna fotogrāfijas, pasākumu fotogrāfijas, aplikācijas ) es isti par noslēpumu neuzskatu.
Taču telefons glabā arī nozīmigus brīžus manā dzīvē - mana dēliņa pati pirmā fotografija, video kad pirmo reiz sāka rāpot, pirmie solīši, pirmais smaids, pat pirmās USG bilde. Mana vīra pirmā atzīšanas mīlestībā un ierunāts arlabunakti teksts no mana vīra, atzīmēti datumi, kad es ar viru satikos, pat precizs laiks. Kalendārā palikusi visi randinu datumi.
Telefons ir kā manas dzīves dienasgrāmata, ja telefons salūztu, vai kaut kada veidā visa informācija pazustu, man ļoti sāpētu sirds.... butu tada sajūta ka esmu pazaudējusi daļiņu no sevis.

Krista, 09.03.2013 12:07

Telefons mūsdienās jau vairs nav vienkārši telefons. It īpaši sievietei, kurai tik ļoti vajadzīgs just citus cilvēkus, kaut vai no attāluma, visu uzzināt ātri un sarakstīties ar draudzenēm par jaunākajām klačām vai mobilizēties turpat uz vietas un pierādīt savas spēcīgās sievietes statusu. Lai gan katrai no mums telefona būtība ar kaut ko atšķiras, tas sevī glabā daudz juteklisku atmiņu, kaut vai tā 1 liktenīgā īsziņa no puiša, kuru pirksts neceļas piespiest uz pogu ‘’Dzēst’’. Arī tad, kad es pirms 2 gadiem paņēmu rokās savu jauno telefonu, es zināju, ka ,lūk, šis būs mans jaunais, uzticamais draugs, jo kur gan es tagad bez tā liktos. Ne jau tikai tāpēc, ka tas ir telefons pats par sevi, bet tieši tāpēc, ka tajā ir tik daudz personīga, un es pat nepieļauju domu, ka varētu to pazaudēt. Tpfu,tpfu,tpfu. Tas, protams, neglabā tādus noslēpumus, kas varētu apdraudēt nacionālo drošību, bet ko tādu, kas liek atgriezties brīžos, kad viss liekas tik perfekti, tik nevainojami. Šos brīžus es atceros ar dažādu fotogrāfiju palīdzību vai vēl labāk video. Šie mirkļi ir notverti manā telefonā un, uz ko tādu paskatoties, atgriežas arī līdzīgas, bet, protams, ne identiskas emocijas. Daudz pikantu detaļu manā telefonā atrodas arī sadaļā ‘’Piezīmes’’. Tajā parasti uz ātru roku tiek saglabāts kas tāds, lai to pēc tam vēlāk atcerētos. Tas var būt kāds nekrietns fakts par konkurenti, puiša ielas adrese, rīta svara pieaugums vai citas mazliet apkaunojošas lietas. Un lai gan pat šādi fakti ir atrodami manā telefonā, tie veido mani pašu. Amizanti, bet, manuprāt, tos vienkārši izdzēšot, mana telefona vērtība kristos. Skatoties uz savu telefonu šobrīd, liekas, ka pēc telefona satura var noteikt kāds ir pats cilvēks, piemēram, kāda mūzika patīk, pēc fona bildēm noteikt cilvēka intereses, varbūt pat pēc telefona vāciņa nobružājuma pakāpes noteikt cilvēka vieglprātības līmeni. Es ceru, ka nākotnē nebūs tā, ka, pirmajā randiņā iedodot puisim savu telefonu, viņš iedotu savu, lai abi redzētu, vai vieno kas kopīgs un vai ir vērts to turpināt. Tas būtu patiešām briesmīgi. Pat tagad savu telefonu citiem dodu, nepārtraukti to vērojot. Kā jau minēju, tajā nav nekas TĀDS, taču kaut kas vienmēr izraisīs otrā jautājumus par to, kas pašam liekas pašsaprotami. Un tad pienāk brīdis, kad tiek prasīts pēc detaļām, kuras es cenšos apiet. Dažreiz pat nākas samelot, bet tas tomēr ir noslēpums – mans un mana telefona. Šobrīd jau ir tā, ka telefons mums ir blakus 24/7- burtiskā nozīmē. Tas atrodas mūsu redzeslokā ik mirkli, jo mēs izjūtam tā patieso vērtību un ne jau naudiskajā ziņā vien, bet arī tajā, ka tas glabā tik daudz svarīga pašam cilvēkam, un to visu vienā mirklī zaudēt būtu daudz nozīmīgu sajūtu apokalipse.

Jānis, 09.03.2013 19:14

Manā telefonā stāv dažādi noslēpumi! Lielāka daļa noslēpumi ir par mīlestību,man uztic savas simpātijas caur sms! Vel mans telefons glabā nedarbu noslēpumus,ko sliktu katrs draugs ir izdarījis!Nerunāsim jau par baumām! Daudzi sūta savus noslēpumus,lai es pasaku tālāk,bet tie jau ir noslēpumi,kurus es neatklāju! Tā nu mans telefons ir pilns ar maziem un lieliem noslēpumiem,un es viņus glabāju

Agnese, 10.03.2013 00:36

Mans mobilais tālrunis ir kā mans labākais draugs, kuram vienmēr ir jāatrodas man blakus, tā liekas tik parasta lietiņa, bet tajā pašā laikā tas pa dažiem maniem dzīves gadiem ir kļuvis par manu atmiņu vācelīti. Man ļoti patīk rakstīt dzejoļus un bieži manā prātā ieplūst kāda gudra doma, ko nekavējoties varu ierakstīt savā mobilajā tālrunī. Es bieži filmēju dažādas ballītes, kuras tiek pavadītas kopā ar draugiem, jo katrs mirklis ir neatkārtojams un atmiņas saglabāsies mūžīgi , pat ja tu būsi tālu no draugiem, tu varēsi atcerēties šos jautros mirkļus kopā, katra bilde, katra īsziņa ir kā ieskats manā personīgajā vēsturē, kuru esmu pavadījusi kopā ar kādu sev dārgu cilvēku. Tā kā bieži ikdienā atrodos uz kājām , patstāvīgi klausos mūziku telefonā un arī katra dziesma kura tajā ir, ir man īpaša. Mans mobilais kalpo man kā aksesuārs, kuru rotā skaists telefona korpuss un ar pašu telefonu saistās arī daudzi kuriozi notikumi no manas dzīves, kā piemēram reize, kad ar draugiem ballējāmies un man telefonam nokrita korpuss un otrādāk to uzliekot, man likās, ka telefonam ir pazudusi kamera. Uzskatu, ka mūsdienu attīstītās tehnoloģijas palīdz mums pilnvērtīgi dzīvot un priecāties.

alona, 10.03.2013 00:47

sievietem ir daudz noslepumu..atminu..mmm..tie ir ka tumsi sarkans vins padara vaigus sarkanus,rada smaidu uz lupam.acis iemirdzas..mazliet karsti..labi,ka mans mobilais nesarkst..es nezinaju vina vardu,cik gadu..vins dabuja manu numuru un saka rakstit katru ritu tiesi 5 no rita man dzejolus..kurus pats izdomaja..saukuma es uzstveru to ka jokus..pec tam pie manam durvim es katru ritu atradu mazas rottalietas-kakenus..es pat iedomaties nevareju,kurs tas ir..pec divam nedelam,man bija jabrauc uz majam..bet es biju tik loti ieentrigeta un apstulbusi..un viena vakara mans mobilais nekaunigi dod zinu-es gribu ar tevi satikties..ar izsinam vins deva zinu kur iet..es iegaju pamesta maja un tur bija vins.ar baltajam ceriniem roka,kuri bija vesi un ar rasas lasem..slaids un skaists,es nezinu kas man uznaca,jo es apreibu no cerinu aromata, pirmo reizi vinu redzeju,un tad viss notika..mans mobilais glaba musu milestibas stastu..manas pirmas milestibas stastu..

Inga, 10.03.2013 16:45

Telefons, kas mainīja visu..

Telefons.. hmm .. agrāk neuzskatīju to par neko svarīgu, vismaz neko vairāk kā saziņas līdzekli – sms nosūtīšanai, zvaniem. Ak jā, un vēl kā modinātājs agrajos tumšajos ziemas rītos, jo pavasarī un vasaras saulainajos rītos varu pamosties vēl pims modinātājs sācis savu rīta skaļo uzdevumu.
Mans stāsts sākas apmēram 14 garus gadus atpakaļ, kad vēl visi priecājāmies par visparastākajiem mobilajiem tālruņiem ar polifoniskām melodijām – es kļuvu par laimīgo Nokia 6510 īpašnieci (ar zilo ekrāniņu).
Tajā laikā mācījos 9.klasē un visu manu uzmanību piesaistīja mans klasesbiedrs. Iemīlējos. Biju laimīga, jo pēc kāda laika arī pusis sāka man pievērst uzmanību, sadraudzējāmies un skolā mūs visi sāka uzskatīt par romantisko pārīti. Staigājām rociņās, kopā bastojām stundas, kopā mācījāmies, kopā gājām uz tusiņiem. Lidojām pa gaisu un bijām laimīgi un priecīgi par visu, ko dzīve tajā brīdī sniedza, izņemot vecāku attieksmi. Mani vecāki , man nesaprotamu iemeslu dēļ nevēlējās pieņemt puisi un centās visvisādi ierobežot mūsu tikšanās reizes, jaucās mūsu attiecībās gan ar labu, gan ar ļaunu, kolīdz juta, ka plāns mūs izšķirt, nestrādā. Visbeidzot izdevās.. lai gan tas bija saistīts ar vēl kādu nepatīkamu notikumu un mana ģimene pārcēlās uz dzīvi no mazpilsētas uz Rīgu. Savu veco mīļo Nokiju es pazaudēju pēc vienām ģimenes viesībām (vismaz tā es toreiz domāju), un savu mīlestību centos aizmirst, jo iesaistīts tajā visā bija spīts. Ja vinš man nepiezvanīs un nelūgs piedošanu, es pati viņam nemūžam nezvanīšu pirmā (cik es toreiz biju liela muļķe!) Un tā arī visa skaistā draudzība un pirmā mīlestība pagaisa, kontakti ar bijušajiem draugiem no tālās mazpilsētas izplēnēja, uzradājs jaunas paziņas, draudzības, vidusskola ar jauniem pārbaudījumiem, augstskola, pirmais darbs... Bet visu laiku jutos kā ne savā ādā. Visus pielūdzējus salīdzināju ar savu pirmo, vienīgo mīlestību. Un neviens nespēja būs viņam konkurents. Tā es arī driftēju bezsvara stāvoklī tālāk pa savu dzīvi un gaidīju brīnumu.. bet brīžiem neko vairs necerēju.
Pirms 4 gadiem, iepērkoties Rīgas centrāltirgū, grozoties gar dārzeņu un augļu stendiem es atkal, droši vien, pateicoties kādam veiklo roku amata pārstāvim, pazaudēju savu jauno Samsung SGH X670. Biju ļoti uztraukta, jo līdz ar telefonu pazaudēju daudz dažādas privātas lietas- kontaktus, ziņas, plānotāju, utt.. Vakarā, tiekoties ar vecākiem nespēju slāpēt asaras, bet tā kā jauna telefona iegādei uzreiz nebija lieku līdzekļu, mamma, pārcilājot kastes un piedāvājot pagaidu variantu, atdeva manu veco jaunības dienu Nokia! Tam vēl bija saglabājusies uzlīmīte- sirsniņa, ko mans sirdsāķītis pats literatūras stundas laikā uzlīmēja manam mazajam mobilītim. Sirds salēcās, ieraugot veco mazo Nokia.. tas atgrieza manas domas pagātnē, un īpaši cenšoties neizrādīt uztraukumu, steidzu atvadīties no vecākiem un ātri devos uz savu miteklīti, kur , nenovilkusi mēteli iekritu dīvānā un ar lielu cerību centos to ieslēgt, bet, protams, tā kā mazais nīkluītis bija nogulējis kastē veselus 10 gadus!- mazais mironītis pieprasīja ēst. Pieslēdzu aši pie rozetes, sagatavoju jauno sim karti un nesagaidot pilnu uzlādēšanos sāku spiest pa mazajām podziņām. Uhhhhhh....... visas īsziņas saglabājušās! Ar asarām acīs sāku lasīt vienu pēc otras, atsaucot atmiņā laimīgos brīžus. Un tad apstājos pie vienas no pēdējām īsziņām, kas man šķita nepazīstama. Atvērta.. tomēr es pati šo īsziņu nebiju lasījusi.
Romeo un Džuljetas liktenis? Tik pat kā.. īsziņu mans mīļotais bija nosūtījis tajā laikā, kad gaidīju pirmo atvainošanās soli no viņa. Viņš to bija izdarījis! Un arī nākošajā, aiznākošajā īsziņā.. pēc konteksta sapratu, ka bija mani izmisīgi centies sazvanīt (satikt nevarēja, jo bijām ar ģimeni pārvākušies uz Rīgu, adresi viņš neuzzināja), bet kāds visu laiku bija metis klausuli nost. Viņš bija padomājis, ka es... ( Uz to brīdi savu telefonu jau biju „pazaudējusi”, vien nezināju, ka tas ir nokļuvis vecāku ķepās) un pēdējā sms ziņā vārdi grieza kā ar nazi.. Lepna Tu esi.. bet Tevi mīlēšu vienmēr. Un viss. Tā bija pēdējā ziņa.
Mana sirds, izlasot , sašķīda miljons mazās lauskās.. Kāpēc liktenim vajadzēja izspēlēt tik ļaunu joku? Bet varbūt tā bija mācība vai iespēja iepzaīt sevi, saprast savas patiesās jūtas? Es viņu atradu draugos.lv.. Par neticamu laimi- šis mirklis nebija par vēlu. Tagad esam kopā, laimīgi precējušies un mūsu ģimenē aug maza mīļa meitiņa peciņa ar tēta actiņām , zelta matiņiem. Bet vecais Nokia uz mūsu kāzu spilventiņa (uz kura bija gredzeni) lepni stāv sekcijā goda vietā. Tā ir mūsu laimes atslēdziņa.
Tagad mana attieksme pret mazo taisnstūrveida elektronikas brīnumu- mobilo telefonu ir krasi izmanījusies, Esmu sapratusi, ka tas nav tikai saziāns līdzeklis, Tas ir mūsu dzīves sastāvdaļa- arī tajos laikos, kad vēl nebija tik advancēti kā šobrīd. Tas spēj radīt, glabāt un atklāt tik lielus noslēpumus, kas var izmainīt mūsu dzīves vienā mirklī.
Šobrīd mans pēdējais telefons ir mans dzīves organizators- draugs, kas parūpējas par saziņu ar ārpasauli, ne tikai sms, zvani, bet arī intenets ar visām plašajām iespējām- vienmēr visu zināt, nenokavēt, noskatīties , piedalīties- viss ir iespējams ar mazā brīnuma palīdzību, vairs pat dators nespēlē tik lielu lomu. Esmu vienmēr uz viļņa! Mana izklaide- spēles, mūzika, radio, fotografēšana (telefons glabā arī dažus jaukus pikantus foto), iepirkšanās interneta veikalos, biļešu rezervēšana (autobuss, teātris, kino). Telefona seja ir mana ģimene- kopīgais smaidīgais screen-foto katru brīdi un dienu dara mani laimīgu. Atliek vien sargāt un lolot savu mobilo- jo tas ir daļa no mūsu ģimenes un laimes.

Santa, 10.03.2013 17:48

Mans telefons ietver ļoooooti daudz informācijas:)
Jau sākot ar mīļo cilvēku īsziņām, itkā sīkums, bet tomēr patīkami pārlasīt, kad šķiet, ka dzīve iet uz leju.Ir arī mīļotā cilvēka sms, kas nozīmē ļoti daudz, kad kādu laiku nevaram satikties. Protams ir arī nerātnās īsziņas, kuras tiek pārlasītas tīrā prieka pēc :) Tad ir arī ļoti daudzi kontakti :) Daļa ir vajadzīgie, kam varu zvanīt par nakts vidū, bet citi ir tādi, kuri tika iegūti negribot un saglabāti ar diezgan riebīgiem nosaukumiem-parasti cenšos atrast kādu riebīgu, bet cilvēkam ļoti atbilstošu vārdu. :) Ir arī kontakts ar nosaukumu : LABAS DIENAS BOJĀTĀJS. Zinu, izklausās ļauni :) Protams, vēl manā telefonā ir vesels lērums ar visādām bildēm, tādas, kuras varētu pat šķist kompromitējošas, no ballītēm, pirtīm vai pavisam saviesīgiem pasākumiem. Telefona kalendārs ir pierakstīts ar mīļo cilvēku jubilejām un svarīgajām dienām. Telefons glabā arī ļoti plašu mūzikas izlasi. Gan tādas dziesmas, kuras tiešām patīk, gan tādas kurām patīk teiksim tikai pirmās 10 sekundes. Un protams īsziņas, kā tad bez tām? Ir speciāla melnrakstu mapīte, kuras ziņas ietver vārdus no kādas dziesmas, kas visiem šķiet stulba, bet es tomēr vakarā to atrodu un nokalusos. Tad turpat tiek saglabātas kādas vajadzīgas adreses, jeb svarīgu cilvēku vārdi.
Tā nu mans telefons man aizstāj visu - plānotāju, mūzikas atskaņotāju, internetu un epastus.

Ella, 10.03.2013 21:57

Mans telefons ir mana labā roka. Bez tā es vairs nevaru iedomāties savu dzīvi, iziet no mājas, ieiet dušā vai atbraukt laicīgi uz darbu. Telefons ir mans personālais asistents, mana dzīve. Mans telefons ir cieša saikne ar manu apkārtējo pasauli. Mans telefons ir mans smaids, manas asaras, manas rūpes, bet visvairāk tā ir mana Mīlestība caur SMS.
Tā manā dzīvē ir atgadījies, ka jau pusgadu neesmu blakus savai lielākajai dzīves mīlestībai un SMS ir galvenais veids, kā varam katru dienu katru mirkli vēlreiz atgādināt par mūsu stiprām patiesām jūtām, mūsu plāniem, atmiņām par 7 gadu kopdzīvi, mūsu priecīgākajiem brīžiem un dziļiem pārdzīvojumiem. Un tagad, rakstot šo vēstuli Tev Cosmo, uzsmaidu un nejauši ieskatos savā telefonā, vai uz ekrāna nav parādījusies jauna slepena aploksnīte..