Man ir aptuveni 5 kilogrami dienasgrāmatas. Tā ir vesela kaste ar padomju laika burtnīcām, rūtiņu kladēm un aprakstītām A4 formāta lapām... Mana dienasgrāmata ir ne tikai rakstītais, bet gan viss sirdij svarīgais, ko esmu rūpīgi vākusi, lai neko neaizmirstu.
Reiz kāds mans ieraksts dienasgrāmatā neizturēja cenzūru. Tajā bija par daudz romantikas un varbūt arī jutekliskuma.
Cik patīkami saņemt komplimentu no sirma kunga, kurš uzpasē manu mašīnu apsargājamā autostāvvietā. „Jūs esat vienīgā no maniem klientiem, kura vienmēr tik jauki smaida,” viņš man kādu vakaru atzinās...
Staigājot pa pilsētu, esmu pieradusi ik pa laikam ielūkoties kādā no pilsētas pulksteņiem, kas atrodas ielu krustojumos vai citās redzamās vietās.
Man vakar bija tas prieks piedalīties TV3 raidījumā Dziesmu duelis. Pirms divām nedēļām, kad mani uzaicināja, nebiju pārliecināta, vai piekrist, un tam bija iemesls.
Vakar, domājot par dziesmām, kuras vēl noderētu manā mūzikas kolekcijā, atcerējos 2Paka California Love. Lai arī neesmu repa cienītāja, izdzirdot California...knows how to party, es noteikti mestos dejā. Tāpēc, ka man tas ir stāsts par kādu puisi.
Esmu grafomāne. Rakstīšanas maniaks. Ik reizi, kad emocijas pārāk samudžinās un pārvēršas par kamolu kaklā, es ķeros pie rakstīšanas, lai norakstītu to visu no sevis nost.
Īstenībā dienasgrāmatas ir tāda visai bīstama padarīšana. Dienasgrāmatas tradicionālajā izpratnē - tās ko mēs rakstām tad, kad neviens neredz, un slēpjam zem spilvena vai gultas...
Tā ir tikai sagadīšanās, ka dienasgrāmatu mēs sākam rakstīt 8.martā, un, tā kā man kritis neapskaužamais uzdevums to sākt, tad rakstīšu par to, kas ir aktuāls manā dzīvē, nevis par 8.martu. Jo, salīdzinot ar 8.martu, man daudz svarīgāk patlaban ir…
